G. Bērziņš kritizē dubulto standartu tiesībsargu darbā un norāda uz pašreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera vēlmi ieiet vēsturē, atlaižot Saeimu.
– Tie, kas bijuši Himalajos, bieži ir mainījuši dzīvesveidu un uzskatus. Kā Himalaji mainījuši jūsu dzīves uztveri?
– Kalnos pirmā atziņa – cilvēka dzīvē ir svarīgi nodalīt mirkļa problēmas no globālām, eksistenciālām. Domājot par Latvijas valsti, nevar nepamanīt, ka mums vienā katlā kuļas gan sīkās, viena mirkļa, gan arī fundamentālās problēmas. Kāpjot kalnā, dzīve pati nodala fundamentālās problēmas no tām, kuras saistītas ar kaut kādiem cilvēciskiem vājumiem vai iegribām.
– Kalnos dodas vai nu kopā ar pieredzējušiem instruktoriem, vai arī ar tuviem draugiem. Kādēļ iekarot Himalajus devāties tieši ar Gunti Ulmani un Aigaru Kalvīti?
– Kalnos parasti dodas ar cilvēkiem, ar kuriem vari būt drošs. Mēs grupā bijām desmit cilvēku, pārsvarā tie bija no mediķu aprindām. Galvenais cilvēks, kurš mūs vienoja, bija ārsts Andrejs Ērglis. Mūsu grupā bija labākais kalnu instruktors – Atis Plakans. Bet ar Kalvīti kalnos var droši kāpt, tāpat arī ar Ulmaņa kungu.
– Kādas Latvijai ir fundamentālās un kādas ir mirkļa problēmas?
– Mani satrauc, ka mēs rīkojam dažādus referendumus, piemēram, par pensiju un finanšu sistēmas demontāžu. Ja īstenotos referendumā piedāvātais, tas nešaubīgi izraisītu finanšu sistēmas sabrukumu. Joprojām Latvijā notiek diskusija par Satversmes grozījumiem. Nekur pasaulē nav tā, ka, ja kādam pēkšņi nepatīk parlaments vai prezidents, tad to ņem un atlaiž. Kūdītāji par Satversmes grozījumiem cer Saeimu pārvērst pīpeņu ziedlapiņu raustītājos, kur Saeima to vien darīs kā raustīs zieda lapiņas un skaitīs – tauta mīl, nemīl, atlaidīs, neatlaidīs; mīl, nemīl, atlaidīs, neatlaidīs. Mēs diskutējam par finanšu krīzi. Bet kurš gan izvietos līdzekļus valstī, kurā ik brīdi var mainīt parlamentu un politisko sistēmu? Kurš vēlēsies riskēt, ka viņa nauda pazudīs? Priekšlikums rosināt pirmstermiņa Saeimas atlaišanu ir unikāls. Ja šie grozījumi tiks pieņemti, tad pasaule sapratīs, ka Latvija vairs nav prognozējama; tā ir nestabila ar dziļas krīzes rašanās riskiem.
– Kur saskatāt šos
riskus?
– Mēs tērējam vairāk nekā varam atļauties. Lai attīstītos, vajadzīgi resursi. Paši uzkrāt resursus attīstībai tik ātri mēs nevaram. Mums jāizmanto ārējie resursi. Taču finanšu jomā lēmumi tiek pieņemti ļoti ātri. Finanses valstī var ļoti ātri ienākt un ļoti ātri aiziet. Tāpēc svarīga ir valsts prognozējamība, ko nodrošina politiskā stabilitāte. Tāpat Latvijā jau ilgstoši neizdodas sabalansēt pamatbudžetu un arī neizdosies, kamēr mēs neveiksim valsts pārvaldes optimizāciju. Mums ir kantoris kantora galā. Mūsu nodokļu maksātāji to nevar pavilkt. Tik liela, dārga un neelastīga valsts pārvaldes sistēma Latvijai nav pa kabatai.
– Visi runā arī par lata stabilitātes risku. Vai, jūsuprāt, lats ir stabils?
– Domāju, ka īsā termiņā lats ir stabils. Tas, kas rada bažas vidējā termiņā, ir situācija ar Latvijas Bankas ārējām rezervēm. Šajā sakarā publiski pieejamā informācija, manuprāt, neatbilst patiesībai. Bet patiesa informācija netiek sniegta. Ja informāciju slēpj, tad tas rada aizdomas. Otrs riska faktors ir ārējo spēku iejaukšanās. Jāatceras kaut vai 80. gadu piemērs, kad Džordžs Soross ar iejaukšanos no ārienes panāca angļu sterliņu mārciņas devalvāciju.
– Tautas partija ir viena no valdošajām partijām, kura var aktīvi rīkoties. Kur ir problēma?
– Daudz problēmu. Piemēram, Valsts prezidents brīdī, kad valsts risina globālās finanšu krīzes jautājumus, paziņo, ka steidzami jāgroza Satversme. Viņam politiskās nestabilitātes padziļināšana ir svarīgāka nekā krīzes atrisināšana. Tāpat valstij ir ļoti vajadzīgi paši spēcīgākie, gudrākie un talantīgākie cilvēki. Protams, tādi ir, bet kur viņus meklēt? Savulaik ASV tikos ar veselības ministra vietnieku, pēc izglītības juristu, kurš pirms tam bija strādājis privātfirmā. Ja viņš būtu veselības ministra vietnieks Latvijā, pie viņa ierastos KNAB un viņu arestētu, to pamatojot, ka viņš nonācis interešu konfliktā. Tādā veidā mūsu politiskā vide tiek metodiski noplicināta. Politikā vajadzīgas personības, līderi, kuri kaut ko spēj paveikt, un tādi ir privātajā biznesā. Taču, no biznesa ienākot politikā, viņi riskē sagraut savu reputāciju, viņi riskē no KNAB puses tikt nosaukti par likuma pārkāpējiem.
– Varbūt jāatrod tāds KNAB priekšnieks, kurš to saprastu?
– KNAB priekšnieks vispirms lai tiek galā ar noziedzību šajā iestādē. Šajā iestādē ir visaugstākais noziedzības līmenis, ja rēķina procentos uz vienu darbinieku. Iekšējās noziedzības apkarošana šobrīd ir KNAB galvenais uzdevums.
– Bet Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Kažociņš gan uzskata, ka KNAB nav noziedzības, jo izmeklētājam Jurim Jurašam pielaide valsts noslēpumam tika saglabāta, turpretī VID pārstāvim Vladimiram Vaškevičam to anulēja.
– Noziedzību KNAB radīja un veicināja uzraugošo amatpersonu bezdarbība. Ceru, ka šīs amatpersonas – gan SAB direktors, gan ģenerālprokurors – savas kļūdas apzinās un tās vairs nepieļaus. Šāda bezdarbība, kā arī nevienādu noteikumu piemērošana parasti noved pie smagām sekām. Diemžēl arī dubulto standartu piemērošana kļūst izplatīta. Valstī ieviesies tāds jēdziens kā pašprēmētie. Slavenākie Latvijas pašprēmētie ir bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns un bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš. Likums par interešu konflikta novēršanu nosaka, ka amatpersonas nedrīkst pieņemt lēmumu, lai gūtu labumu sev. Neraugoties uz likumā teikto, mums tomēr ir amatpersonas, kuras šādus lēmumus ir pieņēmušas un par to nav pat disciplināri sodītas. Viņu prēmijas taču bija valsts nauda, bet to viņiem neviens pat neprasa atdot! Tajā pašā laikā ir sliktie cilvēki, kuriem ne tikai prasa kaut ko atmaksāt, bet viņus vēl sauc pie kriminālatbildības. Piemēram, bijušais Rīgas domes priekšsēdētājs Gundars Bojārs, kuram prasa atdot izmaksātās prēmijas, pat neskatoties uz to, ka ir iestājies noilgums. Tāpat tiek mēģināts krimināli sodīt arī pašreizējo Jūrmalas mēru, kurš ar slimnīcas vadītāju noslēdza mierizlīgumu, nepieprasot atpakaļ visu nelikumīgi izmaksāto atalgojumu. Bet jāņem taču vērā, ka liela daļa no atalgojumā izmaksātās summas ir samaksāta nodokļos, tāpat slimnīcas vadītājs varēja arī nepiekrist un nemaksāt neko, un tad būtu piecus gadus jātiesājas, bet tiesāšanās arī maksā naudu. Prokuratūra un KNAB nez kādēļ šajā mierizlīguma procesā saskatīja likuma pārkāpumu. Ja šī lieta nonāks starptautiskā tiesā, tas Latvijai nesīs postu un kaunu. Bet šīs lietas rosinātājiem par kauna radīšanu valstij jau nekas nedraud. Ģenerālprokuroram, kurš uzrauga likuma piemērošanu, būtu jādomā, kā šādas lietas noregulēt, lai tādas nenonāk līdz starptautiskai tiesai. Bet cik vēl šādu bezjēdzīgu sarosinātu lietu atrodas tiesā? Tiesas ar šādām lietām ir burtiski piehlamotas, un kavējas reālu noziegumu iztiesāšana. Tajā pašā laikā pret tādiem kā Endziņš un Guļāns neviens ne tikai nerosina lietas, bet pat nepieprasa atmaksāt valsts naudu!
– Acīmredzot tiesībsargiem ir kāds labo un ļauno personu saraksts, kurā noteikts, ka vieni ir jātiesā, bet citus aiztikt nedrīkst. Kurš, jūsuprāt, sastāda šādu sarakstu?
– Šajā gadījumā šo sarakstu veido ģenerālprokurors, jo viņš jau pieņem lēmumu. Kaut gan viņam būtu jānodrošina, lai likums tiktu piemērots vienādi pret visiem visā Latvijas teritorijā. Tas nozīmē – ja tiešām vēlas piedzīt naudu no Jūrmalas slimnīcas direktora, tad atbilstīgi likumam un tā garam vajadzētu būt vēlmei piedzīt naudu arī no Endziņa un Guļāna. Tas, ka minētais nenotiek, rada neizpratni. Iespējams, jau tuvākajā nākotnē, šiem precedentiem nonākot starptautiskajā tiesā, tas valstij radīs zaudējumus.
– Vai, jūsuprāt, ģenerālprokurors lēmumus pieņem vienpersoniski, vai aiz viņa tomēr kāds stāv un norāda, kā viņam rīkoties?
– Divas lietas: bezdarbība un konjunktūra. Konjunktūra šobrīd saka – tos un tos vajag sist. Mirkļa konjunktūrai ir vieglāk padoties nekā pašam uzņemties atbildību par ilgtermiņa lēmumiem. Kā tad ģenerālprokurors var iet pret Guļānu vai Endziņu? Viņi taču ir savējie. Nav jau tā, ka šie saraksti kaut kur tiek apstiprināti. Vienkārši ir simpātijas un antipātijas.
– Vai politiķi ir gatavi samierināties ar to, ka nav nekāda mehānisma KNAB, SAB un prokuratūras kontrolei?
– Noziedzību var viegli ģenerēt pat ar likuma palīdzību. Piemēram, paraudzīsimies uz pašreizējo interešu konflikta novēršanas likumu – daudzi tā panti mākslīgi rada noziedzīgas situācijas. Tāpat birokrātijas apmēri ir auglīga augsne korupcijai, bet mūsu korupcijas novēršanas un apkarošanas sistēma ir pārlieku birokratizēta un tādējādi kļūst par korupciju ģenerējošu sistēmu. Tāpēc es korupcijas apkarošanas biroju sauktu par korupcijas veicināšanas biroju. Līdzīgi ir ar personu ziedojumiem politiskām partijām. Cik ierobežojumu šai jomā ir pie mums un cik ASV? Vai tad ASV ziedotājus partijām sauc uz KNAB, liek internetā un visādi citādi pazemo? Tur ziedotājus nesauc uz KNAB un nevaicā, kādēļ viņš ziedojis politiskām partijām, nevis, piemēram, Sorosa fondam. Turpretī pie mums faktiski notiek nepamatota iejaukšanās politiskajos procesos. Esam nonākuši pie tā, ka politiskā ietekme ir tam, kura pusē ir mediji.
Var jau teikt, ka oranžie nav gana labi, bet tad šiem teicējiem ir jāizskaidro, kādēļ viņi nav labi, un jāpiedāvā kas labāks. Ja es saku, ka kaut kas nav pareizi, es arī norādu, kā vajadzētu darīt. Lietussargu revolucionāriem es vienmēr esmu teicis – nāciet un rādiet, kā vajag rīkoties, kādus lēmumus pieņemt. Noliegt visu ir daudz vieglāk nekā risināt problēmas. Bet vajadzīgi risinājumi, nevis noliegumi. Diemžēl politiskā vide kļūst arvien sadrumstalotāka, jo latviskajai mentalitātei ir grūti par kaut ko vienoties. Tā ir viena no lielākajām problēmām.
– Ko darīt?
– Padomju laikā dzērumā virtuvē visi lamāja politbiroju. Tagad varu lamā arī skaidrā un pat nedzērāji. Paraudzīsimies, kad notika diskusija par Satversmes grozījumiem. Tā notika brīdī, kad valdība piedāvāja samazināt darba algas, gatavoties krīzei. Tai vietā, lai atbalstītu valdību un palīdzētu tai veidot rezerves fondu, opozicionāri sāka šantāžu par Satversmes grozījumiem, un tika uzspiests referendums par grozījumiem pensiju likumā.
– Runājot par referendumiem, tos var vērtēt kā spilgtākos opozīcijas pasākumus. Vai šobrīd ārpusparlamenta opozīcijas spēks ir mazinājies?
– Par visu šai dzīvē ir jāmaksā. Par to balagānu, ko mēs esam mēģinājuši uzrīkot, mēs reāli arī samaksājām.
– Mēs to nedarījām!
– Bet viņi to rīkoja mūsu vārdā, un tādējādi pasaulē izskanēja, ka mēs tomēr piedalījāmies. Šie divi referendumi mums maksāja ne tikai iztērētos divus miljonus latu, bet arī ne mazāk kā 300 līdz 500 miljonus eiro aizplūdušas naudas. Mums jau nav opozīcijas, kopš Jaunā laika parādīšanās mums ir revanšisms. Viņi nekad neanalizē, kāds ir patiesais problēmas rašanās iemesls, viņi tikai norāda, ka tie un tie ir ļaunie. Kaujoties ar šiem revanšistiem, zūd spēki. Viņi arī nepiedāvā nekādus problēmu risinājumus.
– Štokenberga – Pabrika partijai savulaik pievienojās Parex bankas viceprezidents Gatis Kokins, bet tagad viņš atkal aizgāja atpakaļ uz Parex banku. Tas atkal atjaunoja runas, ka šī partija ir Tautas partijas rezerves variants. Vai šīm runām ir pamats?
– Grūti pateikt – rezerves, ne rezerves. Reizēm bērni no ģimenes aizklīst ar lielāku vai mazāku naidu. Reizēm naids rimst un viņi atkal atgriežas. Visādi notiek. Es atturēšos teikt, ka tas ir kaut kāds oranžo projekts. Dalīšanās jau neko nedod. Jādomā, kā kopā problēmas risināt.
– Valsts prezidentam nomainījās padomnieki un kancelejas vadītājs. Vai šīs izmaiņas stimulēs ražīgāku prezidenta institūcijas darbību?
– Es rūpīgi analizēju prezidenta rīcību un to, kā viņš pieņem lēmumus. Šobrīd izveidojusies problēma, ko nosacīti var nosaukt par krusttēva sindromu. Izrādās, Zatlera kunga mīļākais darbs ir būt krusttēvam. Viņam ir hipertrofēta izpratne par šo krusttēva lomu. Par to liecina viņa trusim izvēlētais vārds Leonardo, vārda Zatlero lietošana. Ar viņu runājot, mani vienmēr ir šokējis viņa seklums. Tas ir tik sūrs, ka tu pilnīgi smoc nost. Piemēram, viņam atrodoties Pekinā, risinājās notikumi Gruzijā. Viņam vajadzēja doties uz Tbilisi, taču viņu Pekinā nespēja sazvanīt pat mūsu valsts augstākās amatpersonas. Iemesls, manuprāt, bija ļoti vienkāršs. Pekinā ir ļoti interesanta iepirkšanās vieta – pērļu tirgus. Visticamāk, viņš izlēma nebraukt uz Tbilisi, jo vienkārši bija jāiepērkas. Var jau par to smieties. Ja neticat, pamēģiniet ar Zatleru parunāt kaut pusstundu, un jūs nosmaksiet no tā sekluma, ko sastapsiet.
Neraugoties uz to, viņš savā prezidentūras laikā, lai ieietu vēsturē, grib izdarīt ko tādu, ko neviens nav darījis, nedomājot par šo darbu sekām. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka laika posmā no februāra līdz aprīlim Zatlers mēģinās pieņemt lēmumu par Saeimas atlaišanu. Tā būs tikai un vienīgi viņa primitīva vēlme izcelties un ieiet vēsturē kā prezidentam, kurš pēc neatkarības atjaunošanas atlaidis Saeimu. Viņš nerēķināsies ar to, ka tādējādi sarežģītajiem ārējiem finanšu apstākļiem nāks klāt nopietna politiska krīze un tas var beigties pavisam bēdīgi. Bet vēsturē paliks tikai rezultāts.
– Kad savulaik apspriedāt Zatlera kandidatūru, jūs taču no šā sekluma nenosmakāt?
– Profesija ārsts – tas taču prasa augstu intelektu. Tā ir aksioma. Es pat nepieļauju iespēju apšaubīt, ka ārsts var būt intelektuāli ļoti viduvējs. Tai laikā, sarunājoties ar Zatleru, man bija ļoti grūti uztvert viņa personību, viņa vērtību sistēmu un rīcības motivāciju. Bet atcerēsimies, ka tajā brīdī izvēles iespējas praktiski nebija. Citas iespējas bija vēl sliktākas. Bet var jau būt, ka manas prognozes ir nepamatotas. Tomēr pats jūtos diezgan neomulīgi. Prezidenta personības seklums – tā ir galvenā problēma.
– Ja prezidents piedāvā Saeimas atlaišanu, viņš pats arī riskē zaudēt amatu.
– Sekojiet rūpīgi viņa piedāvājumam Satversmes grozījumiem. Ne velti viņš savu piedāvājumu nav formulējis. Spriežot pēc Zatlera publiskajiem izteikumiem, viņš vēlas, lai prezidents vienpersoniski var atlaist Saeimu, lai balsošana nebūtu vajadzīga. Tāpēc esmu pārliecināts – Zatlers personīgo ambīciju dēļ ies uz Saeimas atlaišanu nākamā gada pavasarī.
Komentēt rakstu