Šobrīd ieņēmumi par pieciem procentiem pārsniedz izdevumus, taču nu krīze ir nevis tikai vienā teātrī, bet visā valstī. RB intervijā Ojāram Rubenim jautā ne vien to, cik cerīgi viņš raugās uz teātra nākotni, bet arī par kultūrpolitiku un tās (ne)esamības sekām Latvijā.
– Stājoties amatā, solījāt respektēt gan klasiskus, gan mūsdienīgākus risinājumus. Tas šobrīd, jūsuprāt, ir izdevies?
– Jā, domāju, ir izdevies. No latviešu klasikas bijis Ādolfs Alunāns, tagad ir Rūdolfs Blaumanis. Ir bijis gan "Tēvocis Vaņa", gan "Tartifs". Esam taisījuši tādas eksperimentālās lietas kā Pētera Krilova "Kaimiņš" un studentu izrādes. Domāju, labi, ka veidojusies simbioze, piemēram, izrādē "Skola". To, kā mēs šodien dzīvojam, kā laika gaitā viss noticis, Inga Ābele ir taisījusi uz vecās klasikas pamatiem. Uzskatu, ka Raimonda Paula "Kerija" arī ir klasika – jau trīsdesmit gadu veca. Būtiskāks ir jautājums, cik katrs no produktiem bijis kvalitatīvs, cik katram no šiem produktiem ir pozitīvs kritikas vērtējums un cik – publikas vērtējums, kuri gandrīz nekad nesakrīt. Nevar neņemt vērā ne vienu, ne otru. Esmu pārliecinājies, ka kritikas novērtētās izrādes ļoti reti labi "aiziet" pie skatītājiem. Savukārt kritikas slikti novērtētās izrādes iet uz "bis". Tas, ka kritika un skatītāji izrādi novērtēs ļoti labi, laikam atkarīgs no zvaigžņu stāvokļa. Tāpēc galvenais pamatprincips, no kura neatkāpjos, ir – Nacionālajā teātrī jābūt klasikai un latviešiem! Vēl vajadzētu izvirzīt devīzi katrai sezonai. Šogad tāda ir "Sapnis par Latviju". Var ieņirgt par to, var izturēties nopietni. Brīnišķīgu īsziņu atsūtīja Sandra Kalniete par to, ka tāda doma var ienākt prātā. Savukārt diezgan nievājošu, nu, varbūt ne nievājošu, īsziņu atsūtīja kāda kritiķe, kura saka?– nekas tas nav! Tagad domājam par nākamās sezonas devīzi, kurai režisoriem, domājot par izrādi, tomēr vajadzētu pakļauties – kas tad interesē sociāli aktīvo slāni un cilvēkus, kuri Latvijā dzīvo? Un tad pieskaņot konkrētās izrādes. Man joprojām ir liels, liels sapnis, lai kāds no režisoriem uztaisītu Nacionālajam teātrim labu klasisku izrādi ar labām klasiskām dekorācijām, ko skatītājs gribētu redzēt. Bet tā, lai skatītājs, sēžot zālē, sajustu – tas ir šodien un mūsdienīgi. Tā ir liela problēma.
– Tas ir piepildāms?
– Tas atkal ir zvaigžņu stāvoklis, kad režisors to sajūt, kad viņam ir sajūta, ka arī aktieri jūt tāpat... Galvenais – lai pašam ir skaidrs, ko grib pateikt.
– Vai Nacionālā teātra skatītājs ir gatavs pieņemt eksperimentus, jo teātra repertuāra politikā tradicionāli dominējis konservatīvisms šā vārda labākajā nozīmē?
– Es gan gribētu teikt, ka pagājušajā gadā no konservatīvisma ir diezgan maz palicis pāri. Viestura Kairiša "Mērnieku laiki" bija ļoti mūsdienīga klasika. Man tiešām liels prieks, ka šī ir ļoti apmeklēta izrāde.
– Tieši to arī gribēju minēt kā piemēru vecai dziesmai jaunās skaņās...
– Skatītājiem patika. Skatītājs, domāju, reizēm ir gudrāks par aktieriem, režisoru, mani un visiem pārējiem. Redziet, ir divas lietas: vai nu, no zāles izejot, kaut kas ļoti aizķeras prātā un par to ir jādomā, vai tas ļoti aizķer sirdi un tas ir jājūt. Citu kritēriju nav! Jā, vēl viens – lai izrāde ir kvalitatīva un skatītājam, sēžot krēslā, nav neērti par to, kas notiek uz skatuves.
– Vai Nacionālā teātra skatītājs šobrīd ir gatavs, tēlaini runājot, iztērēt simt gramus kultūras, vai viņam pietiek naudas tikai divdesmit pieciem?
– Man gribas ticēt, ka viņš grib un arī var. Nezinu, kā būs pēc Jaungada, kad cilvēki sajutīs gāzes, elektrības un citu cenu kāpumu. Šobrīd varu teikt paldies skatītājiem, ka viņi mūs ļoti mīl un pārsvarā teātra zāles ir pilnas. Mans padoms tiem, kuri mīlēja un mīl teātri,?– mīliet arī turpmāk! Cilvēki bez kultūras un teātra jau neiztiks, viņi vienīgi varētu vēl selektīvāk izvēlēties. Vienkārši, pirms iegādāties kādu lietu, tai skaitā teātra biļeti, vajag padomāt, vai tieši to preci man ļoti, ļoti vajag un vai tieši to izrādi es ļoti, ļoti gribu redzēt. Es uz to skatos diezgan pozitīvi.
– Kā teātrim izdzīvot krīzes apstākļos, jo nepelnīt nedrīkst, bet paļauties uz dotācijām var būt riskanti? Kāds, jūsuprāt, ir optimālais modelis, veidojot repertuāra politiku,?– lai skatītājs apmierināts un jūs nesaņemat pārmetumus, ka ļaujat iestudēt nezin ko?
– Tas ir gandrīz neiespējami. Ja režisoram saka – tev ir jātaisa izrāde kasei, tad ir sajūta, ka viņš tai lietai vienkāršāk pieiet. Es domāju, ka teātriem nākotnē valsts finansējumam jābūt septiņdesmit procentiem no kopējā katra teātra budžeta. Paskaidrošu, kāpēc. Var jau prasīt, lai teātris ļoti daudz pelna, bet Latvijā ir tik iedzīvotāju, cik ir. Un latviešu valodas pazinēju ir tik, cik viņu ir. Pasaulē nekad visi valsts iedzīvotāji neapmeklēs teātri. Tas nozīmē, ja latviešu ir viens, komats, divi, viens, komats, trīs miljoni, tad mūsu mērķis ir, lai puse apmeklē teātri. Es uzskatu, ka arī tad, ja sezonas laikā teātri apmeklēs desmit procenti iedzīvotāju, tas ir daudz, ņemot vērā teātru un jauno studiju skaitu. Bez valsts dotācijas vienalga nav iespējams, citādi varam nonākt situācijā, kad spēlējam tikai uz publiku, tikai to, ko publika prasa, lai varētu izdzīvot. Tajā pašā laikā, ja elektroniskie mediji piedāvā diezgan nekvalitatīvu izklaidi, tad sākas apburtais loks. Cilvēks sēž pie televizora ekrāna un saprot – ja medija vadība izlaiž nekvalitatīvu izklaidi, tas nozīmē, ka tas ir gaumes un pašreizējā etalona jautājums. Diemžēl, lai cik es augstu vērtētu Latvijas iedzīvotāju, viņš skatās to nekvalitatīvo mediju izklaidi un sāk teātros...
– ...meklēt to pašu.
– Jā, man tā gribas teikt. Domāju, ka tā ir liela traģēdija. Lai varētu normāli dzīvot, būtu vajadzīgs, lai katru izrādi nospēlē minimums septiņdesmit līdz simt reižu. Tas būtu ideāli. Ja dažu labu izrādi, kas ir kritiķu labi novērtēta, nospēlē desmit piecpadsmit reižu (mums gan pēdējā laikā tā nav), tad tā ir problēma. Te jājautā antropologiem: kāpēc tā notiek? Un nepietiek tikai ar Kultūras ministrijas un skatītāju aptaujām, ko paši veicam. Tas ir valsts politikas jautājums – kāds būs nākamais pilsonis šajā valstī? Ko viņš gribēs redzēt? Ja es skatos šovu "Dejo ar zvaigzni" Latvijā un "Dejo ar zvaigzni", teiksim, Anglijā vai Amerikā, tad mēs tomēr ejam vienkāršoto ceļu. Ja redzi vienu ļoti kvalitatīvu izrādi Zviedrijā, Vācijā vai Anglijā, tad saproti, ka viņi nepakļaujas tikai skatītāju vēlmei. Tas nozīmē, ka viņiem ir diezgan liela dotācija, lai to varētu darīt. Piemēram, Zviedrijā ar "Dramaten" teātra galveno vadītāju pagājušajā rudenī skatījos Strindberga "Sapņu spēles". Ļoti laba izrāde! Šoruden tās vairs nav. Un viņi šo izrādi rādīja ļoti maz. Tātad tur var rādīt mazāk, toties labu izrādi. Ja tā neiet, tad režisors ņem nākamo! Mēs tā nevaram. Mums ir vienkārši jārukā.
– Var jau pateikt – valstij nav naudas, tāpēc kultūra pašlaik ir mazsvarīga. Ja šāda attieksme pastāvēs ilgi, kas notiks Latvijā?
– Ar ko mūsu kultūra var iziet pasaulē? Ar labām gleznām, moderno mākslu, labām vokālām dotībām, ar operu un teātri. Alvis Hermanis kā režisors no mazas valsts fantastiski labi izgājis pasaulē ar vienu vai divām izrādēm, kas apritē ir vairākus gadus. Mēs arī mēģinām. Tomēr lielākais kultūras kopums ir organizēts šīs valsts pamatiedzīvotājiem. Ja viņiem neradīsim, nestimulēsim un nepabalstīsim kvalitatīvu kultūru, tad, domāju, mūs sagaida ļoti neaudzināts, mazizglītots iedzīvotājs un reāla tautas iznīkšana tuvākajā simtgadē. Diemžēl jāsaka, ka arvien mazāk saskaros ar ģimenes audzināšanu. Ja arī sabiedrība neaudzinās... Nepiedāvājot kaut vai mazās dozās ļoti labas lietas, cilvēkiem, kas tās gribēs, būs iespēja meklēt ārpus Latvijas. Un viņi atradīs. Pārējie vienkārši...
– ...neuzzinās par tādām.
– Nezinās, jā, un sēdēs ar hamburgeru, pārslēgs televīzijas kanālus, mazāk lasīs presi. Grāmatas ir ļoti dārgas, un tajās jāiedziļinās, jāatrod laiks... Vienkāršāk ir sameklēt sev vispiemērotāko iz–klai–di. Ne par velti, kad es televīzijas kanālu vadītājiem saku – kāpēc jūs labās filmas rādāt tik vēlu, viņi atbild – mums nav auditorijas, nevaram dabūt reklāmu. Tātad cilvēks principā grib skatīties vienkāršo popkultūru: trīsstūris mīlā, šaušana, "action". Kvalitatīvais produkts domāts ierobežotam skatītāju lokam, to, paldies dievam, televīzijas kanālos šad tad vēlu vakaros parāda. Lūk, tas ir izskaidrojums! Kas atliek teātrim? Teātrim atliek kaut kādā veidā lavierēt. Un mēs to darīsim. Ja visu laiku esi spiests sēdēt uz pulvera mucas un pelnīt naudu, tad man pilnīgi vienalga, ko saka premjerministrs par taupīšanu! Nu nevar radīt kvalitatīvu produktu ar minimāliem līdzekļiem! Tā notiek ļoti retos gadījumos. Ir kaut kas jāiegulda. Bet esmu optimists – krīze beigsies, kaut kad visas krīzes beidzas.
– Rūpniecības nozarē var atlaist cilvēkus un tādā veidā optimizēt darbu. Vai teātrī var atlaist, piemēram, trīsdesmit aktieru? Kā ietaupīt teātrī? Nacionālajā teātrī pagājušajā sezonā ieņēmumi bijuši par pieciem procentiem augstāki nekā izdevumi. Tas ir daudz vai maz? Jums par to jābažījas vai jāpriecājas?
– Jābūt uzmanīgiem. Es uzskatu, ir labi, jo tas nozīmē, ka spējam samaksāt visus rēķinus, pašreizējās algas un mazliet pabalstīt savus cilvēkus. Labi, ka šobrīd nesēžam uz pulvera mucas. Protams, es būtu ļoti, ļoti priecīgs, ja mūsu ieņēmumu būtu krietni vairāk nekā izdevumu. Nevaru atbildēt, kas būs pēc visiem cenu paaugstinājumiem, jo mūsu budžets nepalielinās. Drīzāk ir norādījumi, ka jāsamazina un pašiem vairāk jānopelna. Es priecājos, ka spējam noregulēt, lai izdevumi nepārsniedz ieņēmumus. Tas ir izdzīvošanas mehānisms patlaban.
– Jokojot var teikt, ka turpmāk visi vīrieši lai tēlo sieviešu lomas kā Šekspīra laikā, bet aktrises atlaižam!
– Nē! Bet jāoptimizē štati. Taču mums nav brīvu štata vietu. Kāds jāatlaiž, bet mēs jau esam minimāls kolektīvs.
– Jums taču nav noslēpums, ka režisors Regnārs Vaivars ticis raksturots kā "vairāk piemērots" Jaunajam Rīgas, nevis Nacionālajam teātrim.
– Tas ir viena cilvēka vērtējums.
– Protams, viena. Taču kā vērtējat jūs, ko nozīmē – neatbilst? Vai to, ka Nacionālajam teātrim jābūt ļoti vecmodīgam?
– Uzskatu, ka tādi vērtējumi vispār nedrīkst būt. Godīgi sakot, es to nesaprotu. Es ļoti priecātos, ja kāds no vecākās paaudzes ilggadējiem režisoriem, kuri spēj domāt citādi, vairāk atbilstu Jaunajam Rīgas teātrim, piemēram. Ko tas nozīmē – ka, tikko režisors nonāk konkrētā vecumā, viņa domāšana mainās un viņš atbilst konkrētam teātrim? Nu nē! Vai nu viņš ir talantīgs cilvēks un var strādāt ar talantīgiem aktieriem, un veidot talantīgus uzvedumus, vai nav. Un viss. Ja Regnāram Vaivaram nepatiks strādāt Nacionālajā teātrī, viņš te nepaliks. Tā ir ar katru režisoru.
– Pagaidām, šķiet, viņam patīk.
– Līdz šim ir paticis. Man patīk viņa piegājieni, eksperimenti un veids, kā viņš strādā. Man bieži gribas teikt – cilvēki, paskatieties, eksperimenti nav tikai atsevišķos mazajos teātros! Cilvēkus interesē ne tikai Lielās zāles izrādes, mums Jaunajā zālē notiek pietiekami interesantas lietas, kuras var paskatīties un par kurām padomāt citādi. Ne vienmēr varu pateikt, ka tas ir ģeniāli. Kas vispār ir ģeniāli? Bet man liekas, ka te ir ko redzēt, ir ko padomāt un ir ko salīdzināt arī ar citiem teātriem.
– Turpinot sarunu par teātra statusu un popularitāti, kas, jūsuprāt, to vislabāk apliecina: nomināciju daudzums "Spēlmaņu naktī", skatītāju skaits, finansiālie rezultāti?
– Domāju, ka komplekts kopumā. Var jau finansiāli labi dzīvot, taču, ja nav mākslas un nav skatītāju, tad teātris ir miris. Vienīgais un galvenais nosacījums ir skatītājs, jo kuram citam tad aktieri strādā? Pieciem, septiņiem, divpadsmit kritiķiem? Skatītājam! Es redzu, kā izrādes pārtop. Ja skatītāju ir pilna zāle, režisors izrādi pārtaisa, reaģējot uz viņu reakciju. Tas ir dzīvības process, attīstība, ja redzi, kā skatītājs reaģē. Notiek nemitīga mainība, kamēr izrāde dzīvo. Neviens aktieris nevienu lomu nevar nospēlēt tieši tā kā iepriekš. Skatītājs ir pamats! Mums ir bijušas izrādes, kā "Sfinksa", kuru nokritizēja ārprātā. Bet deviņdesmit sešas izrādes aizgāja! Zigmars Liepiņš par "Adatu" dabūja pa mici par scenogrāfiju un režiju tā, ka rūc. Bet piecdesmit sešas izrādes ir izpārdotas līdz griestiem! Nu!? Var pateikt – ļoti slikti. Kas ir slikti? Nekvalitatīva mūzika? Slikta režija? Jaunieši pie Nacionālā teātra prasa, kur atrodas Nacionālais teātris, jo viņi pirmoreiz atnākuši uz kādu izrādi. Esmu laimīgs par to vien, ka jauniešu ir pilna zāle un viņi grib to redzēt. Komponists var būt laimīgs, arī režisors. Nu, ko tad teiksim?
– Tas nozīmē, ka audzināt vai vismaz veidojat savu publiku?
– Mēģinām pierādīt, ka nav taisnība uzskatam: Nacionālais ir vecs un sastāvējies teātris. Tā nekad nav bijis! Mākslas zinātniece Ieva Zole raksta grāmatu par teātra deviņdesmitgadi, viņa ir izsēdējusi muzejus un apkopojusi protokolus, kas par Nacionālo teātri ir runāts. Zināt, vienmēr bijuši pacēlumi un grimumi, ir teikts – Nacionālajā jau nav mākslas! Taču teātris ir bijis pilns, publika ir nākusi un dievinājusi savu Radziņu, Freimani un Līni... Mums arī ir mērķi, savas tēmas, par kurām gribam runāt. Ja izrāde uzrunā cilvēku, ja viņš saprot – jā, es tāpat domāju vai arī – nē, es tā nedomāju, bet viņš uz izrādi atnāk, tad esmu priecīgs. Nu ko man citu atbildēt?
– Atļaušos atkāpi no tēmas, taču būtiska ir arī mutvārdu reklāma. Piemēram, izlasot izrādes "Kaimiņš" anotāciju, nolēmu?– nešķiet interesanti. Kolēģe noskatījās, ir sajūsmināta. Tagad biļetes uz šā gada izrādēm vairs nopirkt nevar...
– Varbūt ir pētāms, cik daudz ietekmē arī izrādes nosaukums. Piemēram, "Mazais Eijolfs". Es uzskatu, ļoti laba izrāde ar izcilu aktrises Ināras Sluckas sniegumu. Cilvēki varbūt domā – Eijolfs, tātad par puisīti! Un nenāk. Bet puisīša tur nav, tā nav bērnu izrāde! Acīmredzot jātaisa cita "pīar" kampaņa vai jāuzliek cits nosaukums. Izrāde "Tik mīla vien" – forši jauni aktieri, iet rūkdama. Laikam nosaukuma dēļ. Ko nozīmē "Kaimiņš"? Droši vien par sadzīvi! Patiesībā izrāde ir par ko citu, un jaunais aktieris Jānis Vimba ir lielisks!
– Ja aktieriem jāspēlē tā saucamajos kases gabalos, vai viņi jūtas labi? Varbūt tas ir stereotips, ka aktieriem ir prestiži spēlēt tikai eksperimentālās izrādēs?
– Nē! Domāju, ka aktieri – tā es šobrīd jūtu?– visvairāk ir noilgojušies pēc labas dramaturģijas. Viņi grib spēlēt labās lugās, nevis tikai eksperimentos. Eksperiments nenozīmē, ka luga nav laba, bet gan to, ka uz laba dramaturģiskā materiāla rada ko jaunu, ka nespēlē "Hamletu" tieši tā, kā visu laiku ir darīts. Aktieri ir noilgojušies, lai ir stabila loma, lai režisors zina, ko viņš grib pateikt, lai viņus aizrauj un pārliecina.
– Vai jums kā teātra direktoram režisoru potenciāls Latvijā šķiet tāds, lai varētu izvēlēties?
– Smags jautājums. Ļoti smags. Ja es pateikšu, ka nav, uz mani sadusmosies un nenāks pie manis strādāt. Ja pateikšu, ka ir, visi cels galvas gaisā. Teikšu – varētu vēlēties vairāk. Domāju, ka režisoru starpā nav konkurences, ka režisoriem ir ļoti daudz jāmācās. Domāju, ka ļoti liela lieta režisoram ir iedzimtais talants un pēc tam pie tā pieliktais darbs. Režisors ir ļoti grūta profesija, jo tajā savienojas ne tikai sapratne, ko vēlas cilvēks zālē, bet arī tas, kā aktieri pareizi uzvedināt uz ceļa, kā pierādīt savu domu, kā uztaisīt inscenējumu, kā darboties ar aktieri, kā sajust viņa strāvojumu, kad viņam viss ir piegriezies, un palaist grožus vaļā, kā atkal pievilkt ciešāk... Labestīgā nozīmē uzskatu – aktieris ir brīnišķīgs cilvēks, bet viņam ir tik nokaitēta dvēsele, ka viņš reizēm ir salīdzināms ar ļoti jūtīgu mazu bērnu. Aktieri var iznīcināt un var pacelt – tas ir režisora talants, un to redzu mēģinājumos. Tāpēc domāju, ka režisoriem Latvijā nav konkurences, viņi ir jāmeklē.
– Parasti par sapņiem nerunā. Tomēr vai ir kāda izrāde, kuru jūs ļoti gribētu redzēt Nacionālajā teātrī, kurai te noteikti jābūt?
– Es gribētu neiespējamo. Gribētu Raini. Un lai izrāde nenomirst pēc piektās vai desmitās izrādes. Tajā autorā ir tik spēcīgas lietas! Es gribētu redzēt tādu Raini uz skatuves, kurš aizrauj publiku, un lai šī izrāde pulcina tos simt piecdesmit vai divsimt tūkstošus skatītāju, kuri saka – jā, ir forši, ka mūsu tautai ir tāds autors! Tas ir ļoti bīstams projekts. Lai nepazaudētu Rainī to spēku, kas katram Latvijā būtu jāsaņem, un padarītu mūsdienīgu. Lai cilvēki nāktu un pavērtām mutēm skatītos. Tas ir nenormāli smags uzdevums, bet es būtu laimīgs, ja katru sezonu varētu viens Rainis tapt un cilvēki nāktu skatīties.
***
Fakti
> Šajā sezonā ar devīzi "Sapnis par Latviju" Nacionālais teātris repertuārā iekļāvis 90% izcilu latviešu literatūras un dramaturģijas darbu – Ingas Ābeles, Vizmas Belševicas, Rūdolfa Blaumaņa, Gunāra Janovska, Jāņa Jaunsudrabiņa, Andreja Upīša, Jāņa Veseļa un Dzintara Soduma lugas, stāstus un romānus.
> Jaunajā sezonā tiek iestudētas sešas izrādes. Jau skatāma "Skola", "Ļaunais gars", 8. janvārī paredzēta pirmizrāde lugai "Uz neatgriešanos", 5. februārī – "Hipnotiskais brauciens", 20. martā – "1905", 28. aprīlī?– "Smiekli tumsā". Teātrī vēl redzēsim izrādes "Pa kluso", "Noktirne", "Lāčplēsis trimdā".
> Aizvadītajā sezonā teātris sniedzis 482 izrādes – par 25% vairāk nekā iepriekšējā. Tās noskatījušies 173 390 skatītāju – par 32% vairāk nekā iepriekšējā sezonā.
> Pagājušajā sezonā teātra ieņēmumi bijuši par 5% lielāki nekā izdevumi.
> Latvijas Nacionālais teātris ir kļuvis par pirmo teātri valstī, kas ir pieejams cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, jo, pateicoties sponsoriem, uzdāvināta titrēšanas iekārta.
Komentēt rakstu