Jaunā māksliniece Ieva Ekmane (20) sēž pļavā, pin Jāņu zāļu vainagu un teic, ka vislielāko iedvesmu un prieku viņai sniedz lietains laiks.
"Jāņi man ir īpaši svētki – nevis ar to tradīcijām, bet gan ar kopā būšanas sajūtu. Līgo vakarā gluži tāpat kā visas pārējās gada dienas vajag atļauties būt radošam. Iestudēt pašiem savas Skroderdienas Silmačos, piemēram. Jāņos parasti līst lietus, tā ka tas mani priecē vēl vairāk. Uzvelku savus gumijas zābakus, izbraucu ārpus Rīgas un priecājos par to, cik skaistā valstī es tomēr dzīvoju."
Lietus cilvēkus satuvina
"Lietus manī rada omulības sajūtu. Man patīk silti saģērbties un doties lietus laikā ārā. Man nav pretenziju pret to, ka es varētu salīt. Pelēkā dūmaka mani ļoti iedvesmo. Mans gadalaiks būtu ļoti garš rudens un tikpat garš pavasaris. Lietus laikā cilvēki apstājas un nomierinās. Desmit cilvēki var palīst zem vienas nojumes, un lietus viņiem liks pieklust. Varbūt viņi beidzot palūkos, kas stāv viņam blakus vai iedos mutautiņu otram, lai tas noslaucītu savu slapjo degunu. To lietus prot: apklusināt un satuvināt. Bet saule, manuprāt, cilvēkus dzen uz priekšu. Un tik bieži tas ir bezmērķīgi. Bet pauzēm un pieturvietām. Vismaz tā man šķiet," – tā Ieva.
Vērtē pēc viņa darbiem
Šobrīd Ieva Ekonomikas un kultūras augstskolā pirmo gadu studē interjera dizainu. Par nākamo mācību gadu viņa klusē, jo prātā ir domas un jaunas lietas. Ja būs un vajadzēs, tad viss izdosies, ir pārliecināta Ieva. "Tas jau sen ir zināms, ka māksliniekam nekad nejautās parādīt skolas diplomu, bet lūgs parādīt darbus. Mākslā visu nosaka veikums. Jo tu vairāk dari, jo tu vairāk izpleties savā darbībā. Jo tu vairāk iesaisties, jo vairāk cilvēki tiek iesaistīti tavā dzīvē," novērojusi Ieva.
Būt mākslinieciskam cilvēkam nozīmē domāt radoši un nebaidīties šo radošumu vērst taustāmībā, ir pārliecināta Ieva. "Man šķiet, mūsdienu cilvēkam reizēm pat ļoti pietrūkst uzņēmības un gribasspēka. Cilvēks visos laikos ir slimojis ar slinkumu. Un tā ir īpašība, kas, manuprāt, cilvēku apzog visvairāk. Es slinkumu mēdzu atļauties vien tik daudz, lai vērtība nepaliktu spilvenā vai rīta seriālā. Manu radošo darbību noteikti stimulē arī ģimenes atbalsts. Tas ir nenovērtējami. Vecāki ir mana autoritāte – it īpaši jau tēvs. Atceros, ka bērnībā bija grūti sadzīvot ar viņa kritiku. Viņš pēc profesijas ir interjera dizainers, tādēļ es vienmēr zināju, ka kritika ir pamatota. Ir labi, ja blakus ir savējie cilvēki. Ne tikai ģimene kā formāla instance, bet kā dvēseles cilvēki. Ka viņi spēj just un saprast ne tikai ar prātu, bet ar dvēseli to, ko tu dari. Man ir paveicies. Dzīvē tas ir pierādījies. Visvairāk mēs mācāmies no saviem līdzcilvēkiem. Bet, manuprāt, jau ideju līmenī šajā pasaulē nav nekā jauna. Viss jau sen ir iepriekš radīts. Mēs varam tikai to pasniegt citā veidolā. Un tā tas notiek. Un tā tas ir bijis vienmēr. Atliek palūkoties vēsturē. Visi grandiozākie atklājumi notikuši vienlaik divās dažādās pasaules malās. Nav iespējams noteikt, kurš bijis pirmais. Tā tas ir gan mākslā, gan biznesā, it visur. Nepareizi ir tikai tad, ja esi trešais un ceturtais, kurš ķeksē no šā mākoņa, lai it kā veldzētu pasauli. Tad tur nekas, manuprāt, nesanāks," – tā Ieva.
Gleznās draudzējas ar mieru
"Idejas manī rodas nejauši. Es iedvesmojos no visa. Visvairāk jau no saviem sīkumiem, no savas mazo lietu pasaulītes. Vēl mana lielā iedvesma ir daba, pret kuru gribas izturēties ar bijību. Un es tās idejas reti kad varu realizēt momentāni. Pārsvarā es par tām diezgan ilgi domāju. Tā visbiežāk notiek ar gleznām. Es neredzu reālistiskas lietas, bet gan krāsu kopumu. Zinu, ka gribu radīt gleznu kādos konkrētos toņos, bet nezinu, kam tieši tur būtu jābūt attēlotam. Gleznas parasti ir tās, kas top ilgākā laika periodā. Ar piespraudēm, rotām, somām vai apģērbu, ko pati sev darinu, ir citādāk. Tās ir lietas, kas vienkārši atnāk. Ir iedvesma, un pēc pusstundas jau uzšūta soma. Manī pastāvīgi mīt šī iekšējā sajūta – izpausties. Man gribētos teikt, ka tā ir iedvesma, ko man dod pats Dievs. Es, piemēram, redzu dzērvenes mežā vai naktstauriņu, kas grib draudzēties ar gaismu aiz mana loga, un man gribas to savā prātā pārdomāt tik ilgi, līdz es to varēšu pārveidot kaut kādā taustāmā veidā. Varbūt tā ir vēlme likt lietām, dzīvībām un sajūtām dzīvot mazliet ilgāk. Mazliet ilgāk par gaismu luksoforā vai papīriņa čaboņu kabatā. Tik daudz sirdi sildošu lietu mēs piemirstam. Vispār es laikam gribētu iemācīties uzgleznot prieku. Pagaidām savās gleznās draudzējos ar mieru. Tā vismaz saka draugi un lieli kritiķi. Var jau būt, ka tā patiešām ir. Tāpat visas savas lietas man ir svarīgi personalizēt. Ja tā ir mana grāmata, tad man jāliek arī grāmatai tā justies. Ja tā ir mana mape, tad man tā ir jāapglezno, citādāk tā nebūs mana mape. Es varēšu to nest savā padusē, bet tur nebūs kopības. Arī apģērbu apstrādāju pati. Ja es kaut kādas lietas nejūtu par savām, tad tās manī nerada ne mājīguma sajūtu, ne siltumu," stāsta Ieva.
Ikviens cilvēks spēj būt radošs
Ieva teic, ka gleznošana viņai ir vistuvākā, bet viņa to nevarētu darīt vienveidīgi. Visam ir jābūt līdzsvarā. Tādēļ Ievai sevi patīk izpaust dažādās lietās – viņa gatavo dažādas rotaslietas, apglezno akmeņus, veic pasūtījuma darbus, kā arī strādā Rotu Studijā un kā dizainere sadarbojas ar džeza grupu. Tāpat jau četrus gadus apmeklē arī teātra studiju.
Ieva ir pārliecināta, ka nav būtiski, cik liela ir katra varēšana, bet gan – gribēšana. "Domāju, ka ikviens spēj būt radošs. Paskaties uz mazu bērnu: nosēdini viņu uz asfalta, izber krītiņus tam blakus un atnāc pēc desmit minūtēm. Tavā priekšā būs izaugušas sēnes, zemenes vai suņi ar kaķu ūsām. Bērnam ir, ko teikt, un viņš to saka. Vai nu rokā ir krītiņš, vai glaunas eļļas krāsas, svarīgākais ir nenobīties un radīt. Un tas pats attiecas arī uz pieaugušajiem," zina teikt Ieva.
