Gandrīz 70 gadi mūs šķir no 1941. gada vasaras, kad padomju komunistus Latvijā nomainīja vācu nacisti (padomju propagandas terminoloģijā – fašisti). Šo rindu autora paaudze jau otro gadu izjuta 18. novembra liegumu savā skolas ikdienā. Latvijas latviešu pašpārvaldes centrālais izdevums Tēvija tieši šajā datumā 1941. gadā lieliem burtiem vēstīja, ka "Alfrēds Rosenbergs iecelts par valsts ministru Austrumu apgabaliem" – to skaitā arī Latvijai. Grūti nesaprast zemtekstu – nedomājiet par kādu tur neatkarības svinēšanu, lai arī augstā amatpersona dzimusi Rēveles tirgotāja ģimenē! Tomēr blakus lappusē redaktors uzdrošinājies ievietot skaistu Brāļu kapu attēlu nakts apgaismojumā.
Dažas dienas vēlāk Tēvija vēstīja, ka "ieņemta Solņečnogorska 50 km no Maskavas", bet pašu mājās rādīts "A. Kalniņa operas Baņuta uzvedums Rīgas operā" (ne Nacionālajā operā – pasarg, Dievs!). Vēl mazliet vēlāk, 1. decembrī, Rīgā spēlēts hokejs, bet frontē gūti "stratēģiski svarīgi panākumi starp Kaļiņinu un Maskavu". 5. decembrī "aizvien tuvāk Maskava" un 12. decembrī lielīgs patoss: "Kara pieteikums ASV... noslēgta Vācijas–Itālijas–Japānas vienošanās līdz uzvarai... Vadoņa runa Reihstāgā". Jā, bet jau 15. decembrī kaunīgi pieteiktas "sekmīgas frontes izlīdzināšanas operācijas austrumos", un 18. decembrī vācu katastrofa pie Maskavas izrādās "plānveidīga frontes iztaisnošana un saīsināšana".
Kur palika cilvēki?
Ap to pašu laiku 17. decembrī Tēvija paziņoja, ka reģistrēti 34 tūkstoši padomju okupācijas gadā pazudušo. Kas ar viņiem, kur izsūtīto ešeloni, kur pa vienam un grupās arestētie? Par vienu neaptveramās Padomju Savienības cietumu, par tur nonākušo latviešu daļas likteni ir stāsts, kas līdz avīžu slejām nonācis pirmoreiz. Tā varoņu vietā Latvijā atgriezās viņu krimināllietas, attaisnodamas vāka augšējā labajā stūrī iespiesto devīzi hraņitj večno (uzglabāt mūžīgi).
1941. gada 22. jūnija agrā rītā, kad hitleriskās Vācijas bruņotā armāda frontē no Baltijas līdz Melnajai jūrai sāka liktenīgo zibenskaru, tikpat zibenīgi reaģēja galvenais padomju diktatora Josifa Staļina izpalīgs Lavrentijs Berija. Jau 23. jūnija agrā rītā visas rietumu pierobežas republikas pa valdības sakaru kanāliem saņēma pavēli "evakuēt ieslodzītos". Tā nozīmēja arī ieslodzīto šķirošanu: kādus izvest, kādus – atstāt, bet kādus – nošaut.
Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisārs Alfons Noviks 24. jūnija vakarā pulksten 18 ziņoja Berijam, ka 23. jūnijā aizgājis pirmais, 24. jūnijā – otrais ešelons ar ieslodzītajiem no Rīgas cietumiem, kopā – 100 vagonu. Tātad "Latvijas cietumi atbrīvoti".
1941. gada 10. septembrī šīs akcijas galvenais organizētājs – LPSR Cietumu pārvaldes priekšnieks Kārlis Grīnbergs ziņoja, ka evakuēti 3722 ieslodzītie, ka citiem nāves sods Rīgas 1. cietumā saskaņā ar pavēli izpildīts un līķi pagalmā aprakti. Tad jau arī Tēvija bija rakstījusi un rādījusi, kuri gan tur, gan citur patiešām bija gan aprakti, gan izrakti. Par to spriests daudz, bet nav uzdots jautājums, kā gan 24 (nu, labi – lai būtu 48) stundās Noviks un Grīnbergs varēja sagatavot 100 ar restēm un nārām iekārtotus preču vagonus cilvēku transportēšanai? Vai te neslēpjas pierādījums tam, ka pēc 14. jūnija akcijas tika plānota nākamā, kam šie vagoni tika gatavoti? Kārlis Grīnbergs savā ziņojumā apgalvo, ka dokumenti iznīcināti. Kas tie par dokumentiem, ja evakuēto krimināllietas saglabājušās?
Apšaut uz nāvi notiesātos
Alfona Novika baisais tēls jau ir iezīmēts ar Atmodas gadu publikācijām. Šeit īsumā par Kārli Grīnbergu. Kalpa dēls, dzimis 1905. gadā Valdemārpilī – toreizējā Sasmakā. 1919.–1921. gadā mācījies Talsu ģimnāzijā. Piedalījies pagrīdes pasākumos laikam jau skolas gados, un no 1922. gada līdz 1928. gadam pavadījis Jelgavas un Rīgas Centrālcietumā par cilvēka nejaušu nošaušanu. Pēc tam krāvējs Rīgas ostā, karavīrs Latvijas armijā un 1931. gadā atkal cietumnieks līdz 1938. gadam. 1940. gada jūniju sagaidījis kā Rīgas Auduma galdnieks. 1940. gada 25. jūlijā Grīnberga cietumbiedrs un tobrīd Rīgas partkoma 1. sekretārs Pēteris Briedis viņam paziņoja, ka viņš iecelts par Rīgas Centrālcietuma priekšnieku. Loģiski – pats taču vairāk nekā desmit gadus tur mitinājies! Varam nešaubīties, ka Kārlis Grīnbergs izdarīja visu, lai Latvijā tiktu izpildīta Berijas pavēle "apšaut pēc 58. 1a panta uz nāvi notiesātos". Tālāko jauntapušā čekista likteni noskaidrot neizdevās. Iespējams, ka viņa karjeru nākotnē ietekmēja tas, ka brālis Latvijā bijis policists un aizsargs.
Baumas vai patiesība?
Daļa ieslodzīto, kuri jau bija notiesāti Latvijas tiesās un tribunālos, nonāca Čeļabinskas apgabala Soļiļeckas pilsētas cietumā. Šis cara laikos celtais monolīts atrodas 80 kilometru šaipus Čkalovas, tagad Orenburgas, Urālu upes kreisā krasta pietekas Ilekas ielokā. Apgabala pamatiedzīvotāju baškīru valodā ilek nozīmē stirna. Ilekas krastos atrodas viena no bagātākajām vārāmā sāls iegulām Krievijā. Tās pievilināja stepes zvēru, galvenokārt stirnu, barus, no kā cēlies vietas nosaukums. Līdz 1754. gadam vietējie iedzīvotāji sāli grābuši par velti. Tad radīts monopols un uzcelts cietoksnis (zastava) sāls raktuvju apsargāšanai. Tas nosaukts par Soļiļecku, un sāls tur tirgots par 35 kapeikām pudā. Vērienīga cietuma būve notikusi 19./20. gadsimta mijā.
Rīgas etaps tika sadalīts pa Soļiļeckas cietuma kamerām. Garām dunēja vilcienu ešeloni, bet ieslodzītie sprieda par visfantastiskākajām baumām: vācu desants izsēdināts Taškentā, tanku kolonnas sasniegušas Volgu. Ko darīt, ja, tuvojoties vācu armijai, atkal mēģinās ieslodzītos nogalināt, pārvietot? Jāorganizējas, spēcīgākajiem jānožņaudz sargi, no nāru dēļiem jātaisa sitamie. Ja pārvieto uz lēģeriem, jāmēģina bēgt – no nometnēm tas veicams vieglāk. To apspriežot, ieslodzītie aizmirsa, ka viņu vidū varētu būt nodevēji un ka čekas personāls alka atklāt sazvērestības cietumos, lai attaisnotu savu nebūšanu frontē.
Laupītājs kļūst par nodevēju
Viss sākas ar notiesāta sarkanās armijas virsnieka Pāvela Ļitvinova ziņojumu 1941. gada 11. novembrī, ka 9. kamerā ieslodzītie latvieši ir īsti tautas ienaidnieki, kas slavē vācu armiju, gatavo sacelšanos, bēgšanu, novēro dzelzceļa kustību, gaisa satiksmi. Nosauc Teni Štrauhu, Voldemāru Tēraudu, Augustu Neselbergu, Voldemāru Grīnbergu un vēl citus.
Kas ir ziņotājs? Bijušais leitnants, dzimis turpat Čeļabinskas apgabalā, padomju okupācijas armijas rindās nokļuvis Liepājā, kur notiesāts pēc Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa 193. panta 17a daļas uz trim gadiem "par komandējošā sastāva... nelietīgu varas izmantošanu... laupīšanu, atklātu zādzību, vardarbību... brīvības atņemšana ne mazāk kā uz trim gadiem līdz augstākajam soda mēram". Nav atšifrēts, ko īsti Ļitvinovs Liepājā nodarījis, bet starp politieslodzītajiem latviešiem viņš ir īsts kriminālists, laupītājs.
Liecinieki sāk liecināt
Cietuma administrācija desmit dienas analizēja Ļitvinova ziņojumu, apsvērdama, ar ko sākt izmeklēšanu. Tā pagāja 18. novembris, un čekas izmeklēšanas speciālisti izvēlējās Jāni Vērsēnu, Pļaviņu stacijas pārmijnieku, kurš par nejaušu komunistu pagrīdes kurjera atklāšanu 1935. gadā pēc varas maiņas saņēma astoņus cietumgadus. Droši vien gan iebaidīts, gan iekārdināts ar solījumu palikt liecinieka statusā, viņš 1941. gada 22. novembra protokolā, ko raksta izmeklētājs Kogans, izklāstīja visu, ko viņš ar likteņa biedriem runājis un ko dzirdējis. Līdzīgi darīja par darbošanos poļu spiegošanas komandā uz pieciem gadiem notiesātais Romualds Čechovičs. Runīgi bijuši arī padomju armijas ierindnieks, par atkārtotu pretpadomju aģitāciju 1941. gada 9. jūnijā uz septiņiem gadiem notiesātais Pāvels Vecelis un Turības elektriķis Henrijs Raiko. Nabaga Henrijs par aktīvu darbību komjaunatnē bija atsēdējis trīs gadus neatkarīgās Latvijas cietumā, 1935. gadā bēdzis uz PSRS, bet atdots Latvijai, jo pagrīdē sadarbojies ar eseriem. Savukārt vēlāk notiesāts uz astoņiem gadiem par sadarbību ar Latvijas politisko policiju.
Dumpinieku atzīšanās un liegšanās
Savākuši pirmās liecības, izmeklētāji ķērās pie pirmā nopietnā dumpja cēlāja Alekseja Kārkliņa. Viņu kā sarkanās armijas jefreitoru kara tribunāls notiesāja 1941. gada 9. jūnijā par brīvsoli un virsnieka nolamāšanu. Arī viņš atzinās: jā, pretošanās apspriesta jau Rīgā, domāts par dzelzceļa tilta uzspridzināšanu, lai aizkavētu ieslodzīto evakuāciju. Līdzīgi runāts Soļiļeckas kamerās.
Nav iespējams pilnībā attēlot visu 35 lietā iesaistīto liecinieku un apsūdzēto liecības, tādēļ turpmāk maksimāli īsi par galveno.
Gada beigās pratināts Tenis Štrauchs – Latvijas politiskās policijas darbinieks. Rīgā viņš notiesāts uz nāvi, bet spriedums mīkstināts līdz desmit gadiem cietumā. 1942. gads sākās ar Pētera Ošiņa un Voldemāra Grīnberga apstrādāšanu. Pirmais saņēmis 20 gadus par piedalīšanos poļa Miroslava Gedroša-Jurago spiegošanas pasākumos Polijas armijas labā vienā grupā ar Romualdu Čechoviču. Latvijas politiskās policijas departamenta sekretārs Grīnbergs 1941. gada 13. jūnijā Rīgā notiesāts uz 10 gadiem. Runājis tieši: "Tā kā esmu pārliecināts padomju varas pretinieks, es runāju par lietām, kas atbilst manai pārliecībai. Klauvējot es nodevu ziņas par it kā ātro vācu virzību, par Maskavas, Sizraņas, Taškentas ieņemšanu, par desantu Astrahaņā. Teicu, ka Latvija slikti darīja, ielaižot sarkano armiju, vajadzēja līgumu ar Angliju vai Vāciju. Ja šie mani uzskati tiek uzskatīti par aģitāciju, tad es vainīgs."
Tālāk pratināti atkal divi – Markuss Ozols un Ivans Cvetkovs. Pirmais ir kolorīta persona, saņēmis 10 gadus kā Rīgas domes nodaļas priekšnieks, cara un Latvijas armijas virsnieks, aizsargs, korporācijas Tālavija biedrs, Latvijas Vanagu organizācijas virsaitis. Protokolos redzams, ka viņš it kā gaidījis vietējo iedzīvotāju sacelšanos, organizējis pēc signāla nāru dēļu uzlaušanu. Atzīstas gan tikai propagandā, bet ne dumpja organizēšanā.
18. janvārī trīs pratināmie. To skaitā Roberts Krūklis – Latvijas armijas kapteinis un daudzu Latvijas ordeņu kavalieris, 1919. gadā kā Saldus komandants šāvis komunistus, par ko pašam piespriests nāvessods. It kā esot sacerējis dumpja un bēgšanas plānus, bet viņš neatzina neko.
Ieteikums nošaut
Tā pratinot, konfrontējot un droši vien arī sitot Latvijas "buržujus, fašistus", kā arī solot glābiņu vismaz dažiem no viņiem, izmeklētāji Kogans un Ugarovs, reizēm arī Zilbermans, Horļins, Boicovs, Čepurnovs, cietuma priekšnieka vietnieks Sevastjanovs un tulks Rozentāls divos mēnešos paveikuši 35 par dumpi apsūdzēto un liecinieku pratināšanu. Lietā redzamas izmeklētāju sazīmētas sazvērnieku rīcības un sasaistes hēmas pēc 1937.–1938. gada paraugiem. Līdz 1942. gada 30. janvārim Čkalovā tapa apsūdzības slēdziens uz 16 lappusēm. Tur galvenais – epizodes, kas uzrādītas pratināšanas secības aprakstā. Šo dokumentu paraksta PSRS NKVD Cietumu pārvaldes Operatīvās nodaļas vecākais izmeklētājs, valsts drošības leitnants Ugarovs (visur bez iniciāļiem). Viņš "ieteiktu" (polagal bi) nošaut visus apsūdzētos – 21 cilvēku.
Cietumu pārvaldes priekšnieka vietnieks Saveļjevs apsūdzības slēdzienu apstiprināja 31. janvārī, viņam 12. februārī sekoja Čkalovas apgabala prokurors Kovaļovs, un 16. februārī tas pats Saveļjevs atzīmēja – "lietu nodot PSRS NKVD Sevišķajai apspriedei".
Te ir vietā paskaidrot, ka jau 1941. gada jūlijā viss PSRS NKVD Cietumu pārvaldes aparāts bija pārvietots uz Čkalovu, tagadējo Orenburgu.
Spriedums izpildīts
Pēc janvāra un februāra steigas dumpinieku lieta it kā pieklusa līdz 1942. gada 24. jūlijam, kad uz apsūdzības slēdziena labā rokrakstā parādās vēl viena prokurora – A. Ovčiņņikovas – vīza "Lietu nodot... Sevišķai apspriedei... soda mēru... iesaku... sk. otrā pusē" un tur uzskaitīts 21 ieslodzītais, ar pierakstu rasstrel (nošaušana) pret katru uzvārdu. Visas vajadzīgās soda instances bija turpat līdzās, tāpēc jau nākamajā dienā Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķā apspriede nolēma nošaut visus prokurores uzrādītos, atskaitot Edmundu Kasparoviču un Alekseju Kārkliņu.
Lietā par pēdējiem diviem ziņu nav, bet 10. augustā no Čkalovas telegrafē Maskavai, ka no notiesātajiem jau miruši Kārlis Upītis, Roberts Krūklis, Jānis Zvirgzdiņš, Ignats Risevs, Ivans Cvetkovs, Markuss Ozols un Arnolds Siliņš. Savukārt 25. augustā visaugstākā ranga Drošības komitejas komisārs Kruglovs pavēlēja "visus (notiesātos)... nekavējoties nošaut... aktus ar pievienotām fotogrāfijām izsūtīt uz Sverdlovsku". Cilvēku šaušana notikusi 28. augustā, bet nošauto krimināllietās fotoattēlu tomēr nav.
Pretošanās jēga
Ne jau nosauktos buntavniekus vien nošāva Čkalovas kazemātos. No Rīgas ešelona Soļiļeckas cietumā nokļuva arī 35 vēl Latvijā atklātas, pretpadomju latviski patriotiskās organizācijas Tēvijas Sargs dalībnieki. Daļu šīs patriotu vienības nosūtīja uz Astrahaņas cietumu, 21 nošāva tur. No Soļiļeckā tiesātajiem Pievolgas kara apgabala tribunāls sodus sadalīja šādi: nāves sods – 21, 10 gadi – 10, pieci gadi – diviem. Pēc PSRS Augstākās Tiesas apstiprinājuma nāves sods visiem 21 tika izpildīts 1942. gada 28. aprīlī. Tēvijas Sarga pa visu Latviju sazarotā organizācija vāca ziņas par sarkano armiju, centās iegūt un uzkrāt ieročus, gatavot bruņotu sacelšanos, izdot avīzi Ziņotājs. No šāda skatpunkta ir izprotama arī Soļiļeckas buntavnieku it kā neapdomīgā, pārdrošā rīcība – kaut vai sarunu līmenī. Badā mirstošās padomju impērijas dziļumos, aiz cietuma trīskāršajiem žogiem, pie puslitra smirdošās zupas – balandas, 400 gramiem ūdeņainās maizes, šiem vīriem pietika drosmes nepadoties acīmredzamajai bada nāvei, bet novērot transporta līdzekļu kustību un spriest, kad uzsākt pretošanos kaut vai ar nāru dēļiem rokās.
Komentēt rakstu