Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča ieraksts tvitera kontā, atzīstot piederību kādai seksuālai grupai, izraisīja lielus sajūsmas spiedzienus Vienotības impulsīvajā spārnā. Ilze Viņķele šo soli nosauca par drosmīgu, aicinot arī citus «cienījamus cilvēkus «iznākt no skapja»».
Atļaušos nepiekrist Vienotības galvenajiem ideologiem. Šāds solis būtu patiešām drosmīgs un pārbaudītu Latvijas sabiedrības tolerances līmeni, ja tiktu izteikts divas vai trīs nedēļas pirms Saeimas vēlēšanām. Tas nenotika, un līdz ar to nav notikusi, iespējams, visai iecietīgo un mazāk konservatīvo Vienotības vēlētāju tolerances līmeņa pārbaude. Tagad sanāk, ka Vienotības līderi, aģitējot Latvijas vēlētājus, tos maldināja, slēpjot iecerēto nolūku uzreiz pēc jaunās valdības apstiprināšanas panākt «tiesisku regulējumu visu veidu partnerattiecībām». Šī apņemšanās arī nav ierakstīta valdības deklarācijā, bet ir lasāma ārlietu ministra tvitera kontā.
Atzīšanās seksuālajā orientācijā pēc Saeimas velēšanām un uzreiz pēc valdības apstiprināšanas amatā nav drosmīgs solis. Turklāt pagaidām mēs nezinām patiesos motīvus, kāpēc tagad un kāpēc tik pēkšņi.
No otras puses, 2014. gadā Latvijas sabiedrības rusofobija ir pārspējusi pat homofobiju. Pašlaik Latvijā ir vieglāk atzīties, ka esi gejs, nevis publiski atzīties, piemēram, ka uzskati šī brīža Kijevas līderus Ukrainā par tādiem pašiem izdzimteņiem, kādi ir viņu pretinieki Donbasā.
Atzīšanās, ka esi gejs, šodienas Latvijā nozīmē, ka tu noteikti neesi Putina Krievijas pusē. Atzīties, ka esi gejs, nozīmē viennozīmīgi tikt uzskatītam par savējo kopējā starptautiskajā frontē pret Krievijas impēriskajām ambīcijām.
Manuprāt, notiekošais nav jāvērtē, uzdodot retorisku jautājumu, vai Latvijā homoseksuāls cilvēks drīkst būt ministrs, deputāts vai prezidents? Atbilde ir – drīkst! Vērtējot pretendentus uz valsts amatiem, ir jāvērtē profesionālā atbilstība un kompetence, nevis guļamistabas noslēpumi vai atklātība par seksuālo izvēli.
Jautājums, uz ko tūdaļ ir jāatbild Latvijas varas elitei – vai šādas informācijas publiskošana tieši tagad atbilst Latvijas stratēģiskajām interesēm ārlietu sfērā? Vai pēc šī ieraksta tvitera kontā Latvijas ārlietu ministrs spēs tikt galā ar tiem uzdevumiem, kurus Latvijas valdība ir izvirzījusi ES prezidentūrai?
Diemžēl tiesības un lepnums par to, ka Vācijas ārlietu ministrs Gido Vestervelle savulaik neslēpa savu seksuālo orientāciju, saduras ar to, ka ārlietās, fokusējoties tikai uz homoseksualitātes jautājumiem, nebija iespējams pilnvērtīgi pārstāvēt Vācijas ārpolitiskās intereses. Vācijas valdība ar Vestervelli kā ārlietu ministru nespēja ātri un efektīvi noregulēt konfliktus ar valstīm, kuru vadībā bija līderi ar visai konservatīviem uzskatiem. Vācijas un Baltkrievijas attiecības izkļuva no saspīlējuma tikai pēc tam, kad Vācijas vēlētāji neļāva Vestervelles partijai iekļūt Bundestāgā.
Latvija kā svarīgu ES prezidentūras mērķi ir izvirzījusi apņemšanos uzlabot ES attiecības ar Centrālās Āzijas valstīm. Latvijai ir jāpanāk, lai valstis, kuras vada visai konservatīvi līderi, līdzsvarotu savu politiku no Krievijas orbītas par labu ES. Vai Edgara Rinkeviča pēkšņā atzīšanās nāk par labu šim ES prezidentūras mērķim? Ja Krievija iedarbinās propagandas mašinēriju, tad būs visai viegli iestāstīt mazāk tolerantai publikai, ka gejs tiek sūtīts uz sarunām speciāli, lai kompromitētu Centrālās Āzijas konservatīvos līderus. Valdībai un prezidentam tagad ir jāizvēlas, ko darīt. Var izvirzīt ES prezidentūrai citu uzdevumu – «harmonizēt ES līmenī visu veidu partnerattiecības». Ja tomēr Centrālāzija ir svarīga ES mērogā, tad diemžēl ir jāveic ministru posteņu pārdale. Tā kā Edgars Rinkēvičs kā savu svarīgāko uzdevumu ir izvirzījis cīņu par tiesisku regulējumu visu veidu partnerattiecībām, tad normāli būtu samainīties ar portfeļiem, lai ārlietu jomu vadītu ministrs, kurš spēs efektīvāk īstenot Latvijas stratēģiskās intereses, vismaz uz ES prezidentūras laiku. Savukārt visiem, kas ir iesaistījušies diskusijās par drosmi un lepnumu, būtu vērts ieklausīties izcila Ķīnas domātāja Konfūcija atziņā: «Godināšana bez nepieciešamām zināšanām pārtop par pašpazemošanu. Piesardzība bez nepieciešamām zināšanām pārtop par mazdūšību. Varonība bez nepieciešamām zināšanām pārtop par neprātu. Taisnprātība bez nepieciešamām zināšanām pārtop par rupjību.».
