Jaunais 2015. gads iesākas ar prestižu notikumu – Latvija kļūst ES prezidējošā valsts.
Diemžēl ne tikai ar šo godpilno pienākumu. Pasaulē jaušams saspringums un trauksme. Sen miers nav bijis tik trausls. Tāpēc šī gada galvenais novēlējums ir – kaut nu izdotos izvairīties no lielākām nepatikšanām, jo esam iegājuši smagas turbulences zonā, kuru rada Putina īstenotā politika. Diemžēl Latvijai no šīs politikas nekas labs nav gaidāms.
Krievijā pastiprinās autoritatīvas tendences un tiek uzsvērts, ka Krievija un Putins ir viens un tas pats. Tāpēc, prognozējot Krievijas rīcību, jāsaprot Putina domu gaita un viņa patiesās vēlmes. Viens no labākajiem Putina īpatnās loģikas izpratējiem ir politologs Staņislavs Belkovskis, kurš kopš Ukrainas krīzes sākuma ļoti precīzi prognozējis Putina tālākās darbības. Ko, pēc Belkovska domām, grib Putins un kāds ir viņa pasaules redzējums?
Putins, tāpat kā daudzi krievi, jūtas aizvainots par zaudējumu aukstajā karā un PSRS sabrukumu uzskata par lielu ģeopolitisko katastrofu. Viņaprāt, Rietumi pēc šīs savas uzvaras pret Krieviju izturējušies nevērīgi un bez vajadzīgās cieņas. Tagad Putins grib šo cieņu atgūt. Viņš Rietumus patiesībā apbrīno un uzskata, ka gājis pie tiem ar atvērtu sirdi, bet pretī saņēmis vien nievas. Belkovskis pat runā par atraidīta mīlnieka sindromu, kurš nosaka visu Putina rīcības motivāciju. Putins cenšoties pierādīt, ka, viņu atraidot, tikusi pieļauta smaga kļūda, kuru atraidītājiem nāksies rūgti nožēlot. Rezultātā «mīlas objekts» (Rietumi) pārvērties par naida objektu, kuram cenšas ieriebt.
Putinu Ukraina kā tāda maz interesē. Viņš to izmanto kā instrumentu, lai iegūtu Rietumu cieņu, lai Obama, Mekele un citi ar viņu kā līdzīgs ar līdzīgu dalītu pasauli atbilstoši katra interesēm. Taču Putins kļūdaini ignorē vērtību komponentu. Tā kā viņa pasaulē nekādas vērtības nepastāv, ir tikai intereses, tad Rietumu runas par vērtībām Putins uztver vienīgi kā miglas aizsegu publikai, aiz kura noslēpt savas patiesās plēsoņu intereses. Putins nesaprot, ka ar viņu nedala pasauli Staļina – Hitlera garā nevis tāpēc, ka kādam ir neizskaidrojama nepatika pret viņu vai Krieviju, bet gan tāpēc, ka šāda politika neatbilst mūsdienu Rietumu vērtībām.
Tā kā Putins netic nemateriālo vērtību eksistencei un nesaprot to nozīmi, tad viņam nav izredžu izpelnīties Rietumu cieņu, lai ko viņš darītu Ukrainā. Rietumi viņu vienkārši uztver kā politisko huligānu, kurš pats lāgā nezina, ko grib. Taču, tā kā Putins no Rietumiem grib tikai vienu – atzīšanu, ka ir baigi krutais vecis, bet Ukrainā šo atzīšanu panākt nevar, tad jāiet tālāk. Jāiegūst šī cieņa tādā veidā, kādā to saprot Putins. Jāpanāk, ka Rietumi ar ierautu asti atkāpjas «taigas saimnieka» priekšā. Jāizdara kaut kas riebīgs kādai NATO valstij un jāpiespiež NATO šo krupi norīt. Tad NATO būs nogrūsts dubļos un Putins beidzot varēs justies gandarīts. Kā to izdarīt?
Viena no iespējām ir izprovocēt situācijas saasināšanos Baltijā un cerēt, ka NATO neuzdrošināsies iedarbināt slaveno 5. pantu. Ja šādā situācijā Rietumi meklētu atrunas un atteiktos no tiešas, militāras iejaukšanās, Putins savu mērķi būtu sasniedzis. Tāpēc tagad viņam nav jēgas uzbrukt Baltkrievijai, Kazahstānai vai pat Ukrainai, jo militārās uzvaras tur nedod gandarījumu. Rietumi netiek pazemoti. Tiek tikai sabojātas attiecības un radītas ekonomiskas grūtības. Cita lieta – politiska uzvara pār NATO. Šāda uzvara, pēc Putina domām, piespiestu Rietumus piekrist sarunām par ietekmes sfēru sadali un viņš pat varētu atdot Baltiju atpakaļ Rietumiem, lai jau aizrijas, galvenais, ka viņš būtu ar Rietumiem norēķinājies par «visu agrāk nodarīto». Jācer, ka Putinam pietiks saprāta tik riskantu avantūru neuzsākt.
