Partijas Saskaņa kongress sestdien aizritēja zem ierastās zīmes – žēlabām par to, ka mēs «uzvarējām» vēlēšanās, bet mūs atkal neņem valdībā. Taču partijas līderi stūrgalvīgi atsakās nopietni analizēt šīs ignorances iemeslus.
Tā vietā viņi nemitīgi atkārto un sev iestāsta versiju, ka mūs jau neņems, vienalga ko darīsim. Tāpēc vien, ka esam Saskaņa.
Šī pārliecība cieši sasaucas ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina vairākkārt izteikto iedomu, ka neatkarīgi no tā, ko Krievija darītu, Rietumi pret to piekoptu naidīgu politiku un pieņemtu sankcijas. Ukraina esot tikai iegansts. Pret Krieviju Rietumi esot sazvērējušies tāpat kā Latvijas politiskā elite pret Saskaņu. Šīs sazvērestības teorijas atbrīvo pašus vaininiekus no meklējumiem – kur slēpjas šīs nepatikas cēloņi. Taču tas būtu ļoti vērtīgi – gan Putinam, gan Ušakovam.
Domāju, ka gan Putins, gan Ušakovs labi zina šos cēloņus, tikai atsakās tos pieņemt. Kas attiecas uz Krieviju – pārāk daudz no tā, ko tā dara, Rietumiem ir nepieņemams. Putins pats sev un saviem atbalstītājiem var mēģināt iestāstīt, ka Krievija «jau neko tādu īpašu nedara, to pašu, ko Rietumi», taču tā tas liekas, tikai pavirši aplūkojot faktus. Niansētāka situācijas analīze visos gadījumos atklāj principiālas atšķirības. Piemēram, ne Kosovas, ne Dienvidslāvijas, Irākas vai Lībijas gadījumā neviena teritorija netika pievienota citai valstij, kā arī šo notikumu konteksts un priekšvēsture bija pavisam cita.
Arī Saskaņa var domāt, ka problēma ir ārpus viņiem pašiem, jo mēs jau neko, to pašu ko citi, taču tā gluži nav. Krievijas prokremliskais rakstnieks Zahars Priļepins nupat radiostacijas Eho Moskvi interneta portālā publicējis rakstu, kurā pauž viedokli, ka jautājums, vai Krievija ir Eiropa, esot bezjēdzīgs un tas interesējot vien niecīgu Krievijas iedzīvotāju daļu. Priļepins uzsver, ka Krievija eksistējusi jau ilgus gadu simtus pirms Pētera I eiropeizācijas un tās saknes meklējamas Bizantijā un [mongoļutatāru] Ordā. Tāpat kā 19. gadsimtā aristokrāti zinājuši franču valodu, tā 13. gadsimtā visi kņazi runājuši tatāru valodā. Savu rakstu viņš nobeidz ar fāzi – lai Krieviju pieskaitītu Eiropai, ir viens traucēklis – tā ir Krievija.
Ušakovam un viņa partijai nonākšanai valdībā arī ir viens traucēklis – tas ir skaidras atbildes trūkums uz šo Priļepina minēto jautājumu. Vai partija atbalsta tā dēvētās eiropeiskās vērtības vai turas pie ordiskajām? Skaidrs, ka Latvijā gan starp krieviem, gan arī latviešiem ir zināma sabiedrības daļa, kurai šīs ordiskās vērtības okupācijas gados ir dziļi iezīdušās asinīs, bet tā dēvētās latviskās partijas vismaz uzdodas par eiropeiskām un to līderi savās publiskajās izpausmēs eiropeiskumu zīmē kā savu ideālu. Savukārt Saskaņa nespēj noslēpt lielāku vai mazāku atbalstu, pat jūsmošanu par izteikti neeiropeisko Putina attieksmi pret apkārtējo pasauli un Krievijā valdošo valsts un sabiedrības attiecību modeli.
Šis atbalsts izpaužas divos būtiskos punktos. Pirmkārt, atteikumā strikti nosodīt Krievijas politiku Ukrainā un, otrkārt, atteikumā denonsēt līgumu ar Vienoto Krieviju. Saskaņa abus šos punktus var interpretēt kā vien grib, bet tie skaidri iezīmē robežšķirtni starp eiropeisko lietu kārtības izpratni un to, kurai saknes meklējamas Bizantijā un Ordā. Pašam Ušakovam var šķist, ka viņš jau nu gan ir īsts eiropietis – brīvi runā angļu valodā, ir ilgu laiku dzīvojis un mācījies Dānijā, eleganti izmanto rietumnieku politiskās manieres un retoriku, taču laiku pa laikam izlien smalkos eiropiešu uzvalkos slēptā aziātiskā āža kāja. Kā citādi lai vērtē viņa izteikto jociņu par Straujumu, premjeri nodēvējot par PSKP ģenerālsekretāru Leonīdu Brežņevu brunčos. Mēģināt apvainot sievieti, kura varētu būt paša māte, un netieši norādīt uz viņas gadiem ir augstākajā mērā netaktiski. Šādi izlēcieni eiropeisko vērtību telpā izklausās vienkārši bezgaumīgi.
Ir tikai viens veids, kā Ušakovam un partijai Saskaņa pilnvērtīgi iekļauties Latvijas politiskajā sistēmā – izdarīt nepārprotamu (lai nebūtu vietas interpretācijām) izvēli par labu Eiropai un distancēties no ordiskās Krievijas (saglabājot draudzīgas attiecības ar eiropeisko Krieviju). Zaudēt daļu elektorāta, toties izbeigt pašiem nogurdinošo lavierēšanu starp Eiropu un Ordu.
