Katru gadu aprīļa otrajā pusē Inčukalna pazemes gāzes krātuvē sāk sūknēt gāzi ziemas periodā iztērētās vietā. Šogad pagāja aprīlis, sākās maijs, un nekādas kustības. Viss kluss un mierīgs. Ierastās dūkoņas un vieglās zemes drebēšanas vietā – klusums. Krievijas un Ukrainas konflikts veicināja dažādu jautājumu rašanos uzņēmumā. Kas notiek? Kāpēc joprojām pazemē netiek pumpēta gāze?
Šādā neziņā pagāja maijs. Satraukums pieauga. Joprojām klusums. Latvijas gāzes preses dienesta vadītāja Vinsenta Makara skaidrojums, ka gāzes iesūknēšana pazemē aizkavējas, jo esot bijusi silta ziema un bijis mazs patēriņš, speciālistu vidū izraisīja vienīgi smaidu. Skaidrojums bija orientēts uz nezinošo sabiedrības daļu. Arī citgad bijušas siltas ziemas, bet tas nekad nav aizkavējis iesūknēšanas sākumu. Iemesls tātad ir cits. Tāds, kuru skaļi atklāt neviens negrib. Kāds?
Patlaban Inčukalna krātuvē var uzglabāt 4,5 miljardus kubikmetru gāzes, no kuriem 2,3 miljardi ir aktīvā gāze, kuru ik gadu var no krātuves piegādāt patērētājiem, bet pārējie 2,2 miljardi kubikmetru paliek pazemē tehnoloģiskā procesa nodrošināšanai. Tieši tas, ka visu maiju gāze no krātuves tika sūknēta ārā, apdraudot tehnoloģiskā procesa nodrošināšanai paredzētos krājumus, izraisīja vislielākās bažas. Jūnija sākumā beidzot iedunējās Inčukalna sūkņi. Gāzes krātuves darbinieki un par šo problēmu informētās Latvijas amatpersonas varēja atviegloti uzelpot. Šoreiz paveicās.
Latvijas amatpersonas vienmēr stāsta, ka, pateicoties Inčukalnam, esam ar gāzi ilgstoši nodrošināti. Taču šajā stāstā ir tikai daļa patiesības. Inčukalna krātuve ziemas periodā ar gāzi apgādā ne tikai Latviju, bet arī Igauniju, kā arī daļēji Lietuvu un Krievijas Pleskavas apgabalu. Pavasarī krātuve ir tikpat kā tukša (ja neskaita apjomu, kas nepieciešams tehnoloģisko procesu nodrošināšanai). Tas nozīmē, ja vasaras periodā krātuve netiek no jauna piepildīta, tad nākamā gada ziemā gāzes jau pietrūks. Protams, tas viss ir tikai teorētiski, jo Latvijas gāzei (Inčukalna krātuves īpašniecei) ar gāzes piegādātāju Gazprom ir ilgtermiņa līgumi, kurus pārkāpt Gazprom nav nekādā veidā ieinteresēts. Gan no reputācijas, gan vēl jo vairāk materiālā izdevīguma viedokļa. Taču Ukrainas gadījumā mēs redzam, ka Krievija gāzi nekautrējas izmantot kā politiskā spiediena instrumentu un ar gāzes cenām un ventiļa piegriešanu cenšas ietekmēt citu valstu politisko pozīciju.
Tieši tā jāsaprot arī ilgstošā kavēšanās ar gāzes piegādēm Inčukalna krātuvei. Krievija brīdinoši pakratīja ar pirkstu Latvijas virzienā. Parotaļājās ar gāzes ventili. Labi uzvedīsieties, atgriezīsim, slikti – aizgriezīsim. Skaidrs, ka Gazprom vai Krievijas politiskajai vadībai šoreiz nebija doma Latviju atstāt bez gāzes. Tāpat kā Krievijas bruņu tehnikas vienībām pie Ukrainas robežām nebija paredzēts ieņemt Kijevu, bet gan paralizēt Ukrainas spēju (un vēlmi) jau iedīglī iznīdēt sākumā vēl mazskaitlīgās separātistu bruņotās vienības. Galvenais uzdevums bija iebiedēt. Arī gāzes sūknēšanas aizkavēšanas uzdevums bija iebiedēt Latvijas amatpersonas. Panākt, lai tās kļūst nedrošas un sāk baidīties pateikt kaut ko, kas varētu kādam austrumos no Zilupes nepatikt.
Kāda no šīs epizodes mācība? Ja visus šos gadus neesam nopietni domājuši par alternatīviem enerģijas avotiem (ogļu TEC, AES, sašķidrinātā gāze), tad arī nav ko daudz brūķēt muti. Var emocionāli saprast tos, kas gribētu, lai mūsu valsts amatpersonas ieņemtu stingrāku nostāju Krievijas – Ukrainas konfliktā, bet nevajag aizmirst savas paša valsts politisko, ekonomisko (par militāro pat negribētos izteikties) spēku un intereses. Ja aizsardzības budžets ir zem 1% no IKP, bet enerģētiski esam gandrīz pilnībā atkarīgi no Krievijas (par citām tautsaimniecības nozarēm šoreiz nerunāsim), tad vicināt kartona zobenus varbūt arī nav tā prātīgākā doma. Prātīgāk ir strādāt pie tādu projektu izstrādes, kas ļautu daudz drošāk, bez īpaša satraukuma raudzīties uz Krievijas rotaļām ap gāzes ventili.
