Latvijas nacionālajā futbola izlasē starp spēlētājiem izraisījušās etniskas dabas nesaskaņas – pēc tam, kad uzbrucējs Artjoms Rudņevs intervijā vienlaikus trim žurnālistiem apšaubījis latviešu valodas lietderību, kapteinis Kaspars Gorkšs atklātā vēstulē nosodījis komandas biedra inteliģences trūkumu.
Tomēr šis konflikts nav vienīgā ar sportu tieši nesaistītā problēma, pie kuras risināšanas nāksies ķerties Latvijas Futbola federācijai.
Arī Valsts valodas centru (VVC) ieinteresējis jautājums par latviešu valodas reālo statusu nacionālajā izlasē – jau pieminētā A. Rudņeva attieksme un viņa publiskie izteikumi. Savukārt par krievu valodā un bez tulkojuma valsts valodā notiekošajām preses konferencēm jau ir ierosināta administratīvā lietvedība. Centrs esot saņēmis sūdzību un vakar pārliecinājies, ka patiešām – treneris Aleksandrs Starkovs par gaidāmo spēli ar Lihtenšteinu runā krievu mēlē. Tas redzams federācijas mājas lapā ievietotajā videoierakstā. Viņa teiktais tulkots netiek. VVC Valodas kontroles nodaļas vadītājs Antons Kursītis norāda, ka tas ir pārkāpums un tagad jānoskaidro, kas par to atbildīgs.
Attiecībā uz Artjomu Rudņevu gaidāma sarežģītāka pētīšana. Privātā profesionālā sporta klubā darba devēji un strādājošie var rīkoties pēc saviem ieskatiem – runāt, kādā mēlē grib. Taču šī ir Latvijas valsts izlase. A. Kursītis pieļauj, ka uz A. Rudņevu varētu attiekties prasība prast latviešu valodu C1 līmenī. Tādā gadījumā viņam būtu jārunā pilnīgi brīvi, nevis – kā viņš to paziņoja laikraksta Diena pierakstītajā intervijā: «Saprast un lasīt vēl daudzmaz varu, bet sarunāties – nē.» Turpat viņš arī izmeta daudzus latviešus, tostarp atsevišķus komandas biedrus, aizvainojušo frāzi: «Man latviešu valodas zināšanas nav vajadzīgas – es tā uzskatu. Es ar korespondentiem varu arī krieviski parunāt. Arī poliski vai angliski.»
A. Kursītis brīnās, ka A. Rudņevs, spēlēdams Eiropas klubos, turienes valodas spējis iemācīties, savukārt paša pārstāvētās valsts valodu – nē.
Pamanot, ka jaunā spēlētāja izmuldēšanās izraisījusi sašutumu plašākā sabiedrībā, futbola federācija centās notušēt notikušo, traktējot to kā neveiklu pārpratumu, interpretāciju. Federācijas paziņojumā A. Rudņevs citēts šādi:
«Uz jautājumu par latviešu valodas lietojumu, ar savu atbildi žurnālistiem es biju domājis, ka man latviešu valodas zināšanas nav vajadzīgas, lai komunicētu ar korespondentiem, jo to es varu darīt arī krieviski, poliski vai angliski. Tā nebija atbilde par latviešu valodas lietojumu kopumā.»
Viens no trim žurnālistiem, kas bija klāt skandalozajā intervijā, ir Sporta Avīzes žurnālists Ilvars Koscinkevičs. Un viņš secina, ka notikušais nav nekāds pārpratums:
«Sēdēju Artjomam pretī un redzēju viņa attieksmi, viņa mīmiku un smaidu jautājuma par latviešu valodu laikā. (..) Nedomāju, ka Rudņevs pateica kaut ko tādu, ko ļoti nebūtu gribējis pateikt, ko tādu, kas liktu viņam tagad sarkt. Manuprāt, viņš pateica to, ko mēs jau labi zinām – latviešu valoda viņam nav vajadzīga.»
Īpaši plašu skanējumu skandālam piešķīrusi izlases kapteiņa Kaspara Gorkša emocionālā reakcija uz biedra izlēcienu. Atklātā vēstule Latvijas sporta līdzjutējiem sākas ar diviem lakoniskiem vārdiem: Motivācija – PATRIOTISMS. Ievadā paužot viedokli, ka visiem valsts izlases sportistiem ir jābūt savas dzimtenes patriotiem, kapteinis pievēršas A. Rudņeva tekstiem:
«Dzirdot un lasot šodien atspoguļotos izteikumus – neviļus liek man aizdomāties, ka runātājs nebūt nav ne nodevējs vai kauna traips, kā tiek skandināts, bet apveltīts ar muļķību – tieši tādu pašu, kā visi pārējie, kuri, dzīvojot savu dzīvi Latvijā, tā arī nav uzskatījuši par vajadzīgu mācēt savas Valsts valodu un vēl vairāk – lepojas ar savu nemācēšanu!
Es personīgi ļoti ceru, ka Artjoms ir pārprasts un tā nav viņa pārliecība. Ceru jau pirmkārt viņa paša labā...»
Uzrunas noslēgumā izlases kapteinis Kaspars Gorkšs liek saprast, ka laukumā neiet tikai pēc gūtiem vārtiem:
«Aicinu savas Valsts līdzjutējus būt ar mums kopā rītvakar stadionā un palīdzēt mums visiem kopā cīnīties par savu Valsti, Karogu un VALODU!»
Diemžēl A. Rudņeva izlēciens liecina, ka izpratne par sportista pienākumiem un atbildību pret savu valsti izlasē stipri atšķiras.
