Pēdējā Eiropas diktatora titulu Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko jau pērn ir atdevis Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. Ārpolitikas lietpratēji saskata indikācijas, ka Baltkrievija vēlas tuvināties Eiropas Savienībai, tomēr tas nenozīmē, ka Baltkrievija ir gatava attālināties no Krievijas savai ekonomikai nedrošā attālumā.
Uzaicinājumi piedalīties Latvijas prezidentūras svarīgākajā ārpolitikas notikumā – Eiropas Austrumu partnerības samitā 21. un 22. maijā – valstīm ir izsūtīti pirms divām nedēļām. Diplomātisko pārstāvniecību sola visaugstākajā – prezidentu un premjeru līmenī. Tomēr vēl nav īstas skaidrības par dažām valstīm, arī Baltkrieviju. Delegāciju reģistrāciju slēdz 12. maijā, un oficiāli joprojām nav zināms, vai Aleksandrs Lukašenko ieradīsies. Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis atzīst: «Ja Lukašenko ierastos, viņš būtu viena no lielākajām samita slavenībām. Neatminos, kad viņš vispār Eiropas valstīs bijis pēdējo reizi.»
Latvija sadarbībā ar Baltkrieviju ir īpaši ieinteresēta, jo tā ir resursiem bagāta valsts un liels tirgus, uz kuru novirzīt mūsu eksportu.
Formāli gan joprojām ir spēkā Eiropas Savienības sankcijas pret Baltkrieviju – politieslodzīto un vārda brīvības problēmu dēļ. Tas, protams, radītu sarežģījumus samitā, jo ir valstis, kuru līderi negribētu atrasties pat vienā fotogrāfijā ar Lukašenko. Taču šī kutelīgā problēma ir atrisinājusies pati no sevis. Pa neoficiāliem diplomātiskiem kanāliem nodota vēsts, ka prezidents tomēr neieradīsies. Baltkrievija tātad būs pārstāvēta zemākā politiskā līmenī, tomēr būs, un tas jebkurā gadījumā nepatīk Krievijai, tāpat kā Eiropas Austrumu partnerības ideja kopumā. Ne velti Latvijas Ārlietu ministrijai jau nācies uzklausīt Krievijas kolēģu pārmetumu, ka «partnerības būtībai ir spilgti izteikts virziens pret Krieviju», un skaidrot, ka «Austrumu partnerība nekad nav bijusi un nav vērsta pret kādu trešo pusi vai valsti, tostarp Krieviju».
Jāpaskaidro, ka Austrumu partnerība ir Eiropas Savienības kaimiņu politikas sastāvdaļa attiecībās ar trim valstīm no Austrumeiropas un vēl trim no Dienvidkaukāza. Tomēr ģeogrāfiskais dalījums te ir otršķirīgs. Daudz svarīgāks ir attālums, kādā šīs valstis vēlas pietuvoties Eiropas Savienībai. Moldova, Ukraina un Gruzija tiecas kļūt par dalībvalstīm, tām vajadzīgi asociācijas līgumi, tikmēr Baltkrieviju, Armēniju un Azerbaidžānu primāri interesē šķēršļu mazināšana uzņēmējdarbībai. Armēnijai Eiropas Savienība jau tagad ir lielāks noieta tirgus nekā Eirāzijas ekonomiskā savienība. Azerbaidžāna ieinteresēta enerģētikas biznesa veicināšanā, Baltkrievijai būtu svarīga iespēja aizņemties Eiropas tirgos. Un visām valstīm svarīgi pēc iespējas plašāki vīzu režīma atvieglojumi, kas to iedzīvotājiem sniegtu lielākas ceļošanas iespējas. Tāpēc Rīgas samits diplomātu sarunās jau tiek dēvēts par mobilitātes samitu. Šis ir būtiskākais jautājums, par ko varētu tikt panāktas vienošanās. Savukārt pārējie līdz pat pēdējam brīdim paliks uz jautājuma zīmes, jo šis ir arī kara laika samits un katra dalībvalsts rūpīgi izsvērs, vai un cik daudz tā var atļauties runāt par Krimu, Ukrainu un Krieviju. Lielā mērā tas būs atkarīgs no tā brīža situācijas Ukrainas austrumos. Pašlaik saspīlējums arvien pieaug, pamiers ir trausls.
