Populārais komponists, kādreizējais Saeimas deputāts Imants Kalniņš savā atklātajā vēstulē norāda: mums atkal jānosargā Latvija un tauta!
Es adresēju šo vēstuli, pirmkārt, visiem latviešiem. Mana personiskā un vēl jo vairāk sabiedriskā dzīve ir noritējusi visu acu priekšā, un savus uzskatus par to, kas notiek visapkārt, es nekad īpaši neesmu centies slēpt, ja nu vienīgi tad, kad man šķita, ka kādas manas aktivitātes varētu kādu sāpināt vai aizvainot.
Es mēģinu saprast, kurā brīdī un kas bija tie, kas mūsu ceļa rādītājus sagrieza tā, ka mums kļuva grūti saskatīt, kur mēs atrodamies un uz kurieni mēs dodamies. Krustceles, kur mazais bērniņš bija apsēdies, tās noteikti vairs nav. Spriežot pēc apņēmīgās un straujās gaitas, tā visdrīzāk ir ātrgaitas šoseja. Uz kurieni ved šī šoseja?
Valsts bez nākotnes – vai tas ir tas, ko mēs esam izcīnījuši, sadodoties rokās Baltijas ceļā un ceļot barikādes Rīgas ielās? Jo tas, uz kurieni mūs šobrīd kā aitu baru dzen, ir neliels aploks federatīvas Eiropas nomalē. Mēs taču gribējām pasaulē būt kā līdzīgie starp līdzīgajiem – paši vadīt savu tautsaimniecību, paši veidot savas attiecības ar citām valstīm un paši noteikt savus orientierus visos mūsu cilvēku un sabiedriskās dzīves aspektos.
Jo runa jau nav par eiro. Runa ir par to, vai mēs vēlamies izšķīst federatīvā Eiropā, kas mūsu tautas nākotnei ir nāvējoša, vai arī mēs gribam veidot tādu savu valsti, par kādu sapņojām, sākoties Trešajai Atmodai. Pievienošanās eirozonai tik vien mums dos, kā stipri apgrūtinās mūsu izkļūšanu no šīm nāvējošajām skavām. Latviešu tauta nav balsojusi par pievienošanos federatīvai Eiropai, tāpēc šoreiz referendums ir obligāts. Tikai jautājumam ir jābūt nevis par pievienošanos eirozonai, bet par nepievienošanos utopiskam projektam, kas saucas federatīva Eiropas valsts.
Jau šodien Eiropas Savienība vairs nav tā organizācija, par iestāšanos kurā Latvijas pilsoņi nobalsoja 2003. gada 20. septembrī – 2009. gada 1. decembrī stājās spēkā Lisabonas līgums. Protams, laika gaitā, mainoties nosacījumiem, jebkura sistēma ir spiesta mainīties. Taču, ja šo vajadzību diktē to intereses, kas attiecīgajā brīdī kontrolē finanšu resursus, tad aktuāls kļūst jautājums – vai Eiropas Savienība ir domāta tam, lai nodrošinātu šāda tipa intereses. Es atdevu savu balsi par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai, būdams pārliecināts, ka Latvija iegūs reālu suverenitāti un līdz ar to iespēju pašai veidot savu nākotni.
Kā mēs līdz šā purva malai nonācām, to mēs zinām. Mēs tikai nezinājām, ka tas ir purvs. No tālienes tas izskatījās kā labi kopts mauriņš, kā zeme, «citronas kur zied». Un tad mēs devāmies uz priekšu – viens līgums – viena konstitūcija, pēc brīža otrs līgums – otra konstitūcija, vieni mehānismi, tad citi, vieni instrumenti, vēl citi, un, ja tagad paskatāmies apkārt, tad mauriņu saredzēt ir pagrūti, toties brūna žurga gan tepat gar vaigiem šļakstās. Vai izkļūt no tās maz iespējams? Lai nenogrimtu pavisam, mums jābūt kā tiem diviem, kas, mēslos līdz kaklam stāvēdami, saka viens otram – nekusties, nedzen viļņus!
Izrādās, ka mēs nemaz neesam bijuši spējīgi vadīt savu ekonomiku. Monetārā politika, svarīgākais tautsaimniecības vadības un kontroles instruments, izrādās, nemaz nav atradies Latvijā. Ar ko tad visus šos gadus, galu galā, ir nodarbojušies mūsu vislabākie (arī apmaksas ziņā, protams) finanšu un ekonomikas speciālisti?
Ar svešu instrukciju izpildes organizēšanu un uzraudzību? Tad jau nav nekāds brīnums, ka mums bija gan Banka Baltija, gan Parex, gan Krājbanka.
Iespējams, ka mūsu atjaunotajai valstij ir trūcis prasmīgu cilvēku, turklāt tādu, kam valsts un tautas liktenis ir bijis sirds jautājums. Iespējams, ka tāds mums pagaidām ir bijis tikai viens – Kārlis Ulmanis. Patriotismu – to nu gan mums nevar pārmest. Tās mantas mums ir gana, brīžiem tik daudz, ka aizmiglojas acis un maz kas ir skaidri saskatāms.
Ja prasmes trūkst – ar ko to aizvietot? Ar instrukcijām, ar to, kas kaut kur tiek pateikts priekšā. Nav galva jāpiepūlē, un atbildības smagums arī nevelk pie zemes.
Bet tie priekšā teicēji – ar tiem arī tomēr viss nav gluži skaidrs. Vai viņi, citiem priekšā sacīdami, neredzēja, kas notiek pašu mājās? Tagad viņi aiz durvīm sver savu preci, bet mūsu līderi šaipus durvīm gaida, kad nosvērto iznesīs un iedos. Tie svērēji no turienes ziņo, ka tā prece ir laba un smaga, pat lielāka svarā par atsvaru. Bet tas viņu kauss ar visu viņu finanšu un eiro politiku ir vieglāks par vieglu, jo uz otra kausa guļ ne ar ko neatsveramais – mūsu tautas un cilvēku liktenis.
Jūs runājat par drošību, grūzdami mūsu tautu tādā nedrošībā, kādu mums vēl nebūs nācies pieredzēt. Jā, PSRS laikos mūsu tautas miesa tika nežēlīgi plosīta un bendēta. Taču tautas gars uzplauka neredzētā spožumā – tādu kultūras un mākslas uzplaukumu kā pagājušā gadsimta sešdesmitajos – deviņdesmitajos gados Latvija vēl nebija pieredzējusi. Jūs ironizējat par nostalģiju pēc tiem laikiem. Taču akli ir tie, kas neredz, ka slavenais dzelzs priekškars lielā mērā pasargāja mūsu apziņu no tās kloākas, kas tagad dāsni gāžas pār mums no rietumiem un cunamiskā vienaldzībā noposta visas tās aizsargbarjeras, ko mūsu tauta gadu tūkstošos ir uzcēlusi, lai pasargātu savus cilvēkus un sevi saglabātu.
Mana Latvija un mana tauta ir domāta kam labākam – pilnvērtīgai, skaistai, neapdraudētai nākotnei. Uzbrūkošās Rietumu «vērtības» tādu nākotni nenodrošina. Iespējams, ka Austrumeiropas tautas, no vienām važām atbrīvodamās, ir palaidušas garām iespēju iet savas identitātes saglabāšanas un attīstības ceļu. Bet varbūt arī vēl nav par vēlu. Un, ja tā, tad mums ir ciešāk jāpaskatās uz sevi un uz tiem, ko mēs dēvējam par saviem draugiem un sabiedrotajiem.
Ko mēs bijām pazaudējuši Irākā, un ko mēs tagad gribam atrast Afganistānā? Vai mums nepietiek ar tiem apdullinātajiem latviešiem, kas savā laikā, nāvi sēdami, joņoja pa Krievzemes plašumiem? Vai ilgi vēl Rīgas Rātslaukumā nenovākts un lepni izslējies stāvēs tas mūsu kauna piemineklis? Vai varbūt drīz kāds taisās tam blakus uzsliet vēl kādas kauna zīmes?
Latvija ir tikusi brutāli piemuļķota un aptīrīta. Un mūsu līdzšinējo līderu gudrība ir pietikusi vien priekš tā, lai ieraudzītu sev izdevīgo un papūlētos kaut ko no tā visa dabūt arī sev. Tā vērtību sistēma, kuru propagandē Rietumu civilizācija, ir pilnībā bankrotējusi, bet mēs tur spiežamies iekšā par katru cenu un par saviem padomdevējiem ņemam tos, kas apziņas deģenerāciju sauc par progresu un tūkstošgadīgu cilvēces orientieru noārdīšanu par «rietumu vērtībām».
Ikviens, kas cenšas nosargāt savu tautu un savu valsti, ir mūsu draugs un sabiedrotais. Mūsdienu pasaulē tās ir vērtības, kas ir ierakstāmas Cilvēces Sarkanās Grāmatas pirmajā lapā. Tautu biogrāfijas atšķiras – dažādi ir iemesli, kuru dēļ tās nokļūst uz iznīcības sliekšņa. Vienas tur nokļūst savas neremdināmās apetītes dēļ, citas tāpēc, ka ir izsaukušas šo apetīti. Taču tiem, kam šodien šīs briesmas patiešām draud, ir jākļūst par sabiedrotajiem.
Šodien visiem, kas grib sevi un savu tautu saglabāt un nosargāt, jābūt vienos ierakumos. Šodien mēs nedrīkstam būt ieroči vecās raganas Politikas gadsimtiem nemazgātajās ķepās.
Man ir nepieņemams un biedējošs tas, kas šodien notiek Latvijā. Es meklēju pasaulē pēc tiem, kas cenšas tam pretoties, un redzu, kā mūsu kaimiņvalsts Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko pūlas savu tautu un valsti nosargāt, lai kā nesmilkstētu bankrotējušās Rietumu «demokrātijas» šakāļi. Kā mūsu kaimiņvalsts Krievijas prezidents Vladimirs Putins neļauj savu valsti pārvērst par iebraucamo vietu, par krogu vai spēļu namu, kur katrs var nākt ar savu dziesmu grāmatu un, kam vien nav slinkums, izrādīties un, kazi, varbūt, ja palaimējas, ieraust ko savā kabatā.
Es sapņoju par to, ka varbūt kādu dienu arī Latvijai būs tādi valstsvīri, kas visu nemērīs vienīgi ar savas izpratnes vai sava izdevīguma olekti.
Un, galu galā, jebkurš suverenitātes ierobežojums ir apstrīdams Satversmes tiesā.
