«Lauzīsim Eiropas atkarību no importēta fosilā kurināmā!» Ar šādu uzsaukumu nedēļu pirms Eiropadomes sanāksmes nāca klajā komisāre klimata pārmaiņu jautājumos Konija Hedegārda. Eiropadomē pašlaik tiek spriests par Eiropas energoatkarības mazināšanu, tajā piedalās arī Ministru prezidente Laimdota Straujuma. Diemžēl revolucionārs risinājums šeit ir maz ticams, un vēl jo vairāk – Latvijai finansiāli izdevīgs.
Komisāre Hedegārda sludina, ka enerģijai ir arī politiskās izmaksas. Tāpēc Eiropai enerģiju jāsāk ražot pašai. Tiesa gan, ekoloģisku apsvērumu dēļ tas neattiecas uz oglēm, ar ko Eiropa ir gana bagāta. Vajagot izmantot saules un vēja enerģiju. «Ārzemju starpnieki var iesaldēt naftas un gāzes piegādes, bet viņi nevar iesaldēt mūsu sauli vai mūsu vēju,» vēsta komisāre. Taču šis, jāatgādina, vismaz Latvijā ir neveiksmes stāsts par subsidētiem ienākumiem saujiņai bagātnieku uz visas sabiedrības rēķina. Vajadzīgs cits variants.
Nesen cerības uz tādu no Amerikas atveda premjere Laimdota Straujuma. Stratēģiskais partneris ir gatavs sašķidrināt un atvest pāri okeānam mums slānekļa gāzi. Atliek tikai uzcelt termināli sašķidrinātās gāzes pārvēršanai gāzveida stāvoklī, un ar visu šo sarežģīto tehnoloģisko ķēdi tā mums būšot lētāka par ļauno Krievijas dabasgāzi. Enerģētikas eksperti vien plātīja rokas – acīmredzot gaidāms brīnums.
Tikko no ASV atgriezies arī Saeimas deputāts Ivars Zariņš, bet ar ziņām, kas krietni pesimistiskākas par premjeres vestajām. Vizīti organizēja ASV Valsts departaments, uzaicinot pēc saviem ieskatiem visdažādāko valstu pārstāvjus, lai informētu starptautisko sabiedrību par valsts plāniem enerģētikas laukā. Tikšanās notika visaugstākajā līmenī – ar politiķiem, ierēdņiem, uzņēmumu pārstāvjiem, taču arī ar off record noteikumiem, proti, visu iegūto informāciju drīkst izmantot darbā un plānošanā, bet bez amerikāņus saistošiem citātiem. Izmantojot iespēju, Baltijas pārstāvji apjautājās arī par mūsu reģionu interesējošajām importa iespējām un saņēma atbildi, ka ASV gāze ceļos turp, kur par to maksās labāko cenu. «Neviens tur negrasās speciāli konkurēt ar Latvijas gāzi. Mums delikāti tika norādīts – puiši, apskatieties, kādas kur ir cenas, un tad jūs sapratīsiet, uz kurieni plūdīs slānekļa gāze.» Tātad uz bagātajiem Austrumiem. Pagaidām gan nekas vēl nekur neplūst, jo vēl turpinās pirmā sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecība ASV.
Eiropas Savienība nemaz nav tikusi tik tālu, jo nespēj vienoties par vietu, kur būvējams terminālis. Somi kasās ar igauņiem, un pagaidām ES fondu naudas apsolītie 70% izmaksu netiek nevienam. Neoficiāli zināms, ka Latvija šajā situācijā apsver iespēju būvēt termināli pašai, bet mums Eiropas nauda nespīd, un tātad enerģētiskā politneatkarība maksās ļoti dārgi.
Pagājušajā gadā Ukraina paziņoja, ka pie Krimas uzgājusi milzīgas gāzes atradnes. Ministri saviem Eiropas kolēģiem lielījušies, ka no importētājas Ukraina pārtaps eksportētājā, un kolēģi jau atrotīja piedurknes ciešai uz dabasgāzi balstītai draudzībai. Taču tad nāca Krimas aneksija, un tagad jaunās atradnes kontrolē Krievija.
Brīnumaina problēmas atrisinājuma joprojām nav, un Latvijai neatliek nekas cits kā apkurē mazāk tērēt gāzi, bet vairāk – šķeldu, kuras mūsu zaļajā zemē ir pārpārēm.
