Kaspars Dimiters

Sevī iemīlējies un prātā sajucis portāls pēc inerces dzīvo ilūzijā, ka visiem interesē viss. Taču nevienam sen vairs neinteresē nekas. Ideoloģiskais “skaldi un valdi” laikmets ir pagājis.

Vakar vakarā no kāda žurnālista saņēmu šādu vēstuli: «Sveiki! Šodien sanāca lasīt Nila Saksa blogu… Nosūtu uz to saiti. Portāla redaktors lūdza par to sagatvot materiālu, tāpēc, loģiski, vēršos pēc komentāra. Nekā tendencioza, vienkārši šajā visā kontekstā jāatrod vieta skaidrojumam arī no citām personām, ne tikai no viena Nila. Starp citu, viņa biogrāfijā kaut kad lasīju, ka arī Tarantīno filmas ”Kill Bill 2” ideju ņēmis no viņa:)» Uzrakstīju atbildi kā žurnālistam, tā Nilam un… visai tautai.

Kad lienēju no bankas naudu kaimiņu īpašum pirkšanai, tā tirgus vērtība bija divas reizes lielāka, kā šobrīd oficiālā. Bankai ar to pietika atliektiem galiem un nekādas papildus ķīlas netika prasītas. Uz šī novērtējuma pamata arī sirds bija mierīga. Zināju – pārdodot liekos hektārus, būšu ieguvis 200 gadus veco skolu, tai piederošo ainavu un nokārtojis parādsaistības ar banku.

Vienmēr smalkjūtīgais “Mango” kaut kā sev neraksturīgā sašutumā manu prezidenta kaklautošanu nodēvējis tā: “Kaspars Dimiters izsmējis Valsts prezidentu“.

Valsts prezidents Valdis Zatlers - vienmēr gatavs!

Kopš Krusta Skolas laikiem mūsu ģimenē bija divi Jurīši. Jau par vecāko brāli kļuvušais, uzticamais naivists Jurītis un kāds cits Jurītis, kura vairs nav. Atšķiramības pēc iedēvējām viņu par Mazo Jurīti.

Grūti atrast pareizo uzrunas formu ievadam, jo pieklājības klišeja “kungs” galīgi neiet kopā ar kopš Atmodas laikiem atmiņā iemūžināto Jūsu tēlu, kas joprojām asociējas ar Latvijas toreiz mums visiem vēl kopējiem ideāliem un vienotību visos līmeņos, kas nu, protams, tajos pašos līmeņos ir zaudēta.

Par bijušo godību liecinošais melnais Pokrova kapsētas marmors ir ievainots. Tas bija vesels laikmets, kad padomju ielas būvēja pāri senču kauliem. Vienu tā arī nosauca – par Senču ielu.

Ļaujot apziņai pacelties augstāk par Uģa Šulca piezemēto slēdzienu virkni “Kārļa Ulmaņa loma 1940.gada notikumos Latvijā” [http://home.lanet.lv/~ politics/raksti/Ulmanis/ulmanis.htm], un ar padziļinātu uzmanību izlasot zviedru parlamenta deputāta Fredrika Federli mājienu [http://rus.delfi.lv/news/daily/politics/ article.php?id=25486741], ka mūsu negatīvā attieksme pret homoseksuālistiem var ietekmēt investīciju plūsmu Baltijas virzienā, radās virkne vērtīgu un nacionālo pašapziņu stiprinošu pārdomu.

Aizvakar koncertējām Lēdmanes guļbaļķu baznīciņā. Kā telpas, tā sanākušo ļaužu sirds akustika bija skumji dabiska. Nakšņojām pie mūsu draugiem turpat Lēdmanē. Sirsnīga saviesība, sarunas. Un neviena tāpat vien. Katrs vārds lauzās laukā ar smeldzi par to, kā visi kopā un katrs atsevišķi esam pazaudējuši savu zemi, savu valsti.