Izskatās apmēram tā: lai šobrīd iegūtu nedalītu tautas apbrīnu un mīlestību, jāsāk skaļi un pārliecinoši gānīties par Puškina pieminekli, kas "pastiprina okupācijas sekas", "atgādina par krievu migrantiem" un "iznīcina latviešu kultūras vērtības".
"Tas ir kauns – būt par Jūrmalas domes deputātu, tas jau kļuvis par lamuvārdu!" jūrmalnieku pilnajā domes zālē atskanēja neviltota sašutuma pilns sauciens, kuru domnieku virzienā raidīja kādas skolas pedagoģe. Troksnis tā saucamajā domes sēdē bija neaprakstāms. Cilvēki smējās, aplaudēja, svilpa. Gar sēžu zāles logu lēnām defilēja pašvaldības policijas auto. "Re, re, pēc mums atbraukuši," ieteicās kāds zālē sēdošais.
"Visefektīvāk, protams, būtu izdarīt tā: salādēt visus Jūrmalas pensionārus vienā garā vilciena sastāvā, aizsūtīt uz 56. kilometru un atstāt viņus tur, lai netraucē lielos kungus. Atcerieties, ceļā uz Tukumu bija tāda pietura, kuras gan vairs nav," rūgti nosaka Oskars Eisaks, faktiski nu jau bijušais Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) Jūrmalas nodaļas direktors. Kāpēc uz Tukuma pusi?
Visādām replikām varētu arī nepievērst uzmanību. Bet šajā gadījumā man pat gribējās piedalīties derībās: vai Tautas partija un tās redzamie aktīvisti, kam spodrināt reitingu, oi, kā vajadzētu, iestāsies par savu partijas biedru Raimondu Paulu vai arī paies garām, uzskatot, ka Pauls ir vajadzīgs tikai tad, kad sākas Saeimas vēlēšanu maratons.
"Kam pieder šis datortomogrāfs? To jau visi zina! Un vispār – kāda ir tēma, par kuru rakstīsiet?" laipni, tomēr ar tik tikko pamanāmu aizkaitinājumu jautā Evija Mirzojana, SIA Vizuālā diagnostika izpilddirektore.
Kad pirms neilga laiciņa spēru vai zemes gaisā, dusmodamās, ka Latvijā skatāmais televīzijas kanāls TV5 raida tikai krieviski, slaidi spļaudams virsū Latvijas Republikas likumiem, vēl nesaistīju šo valodas izvēli ar konkrētu, mērķtiecīgu politiku. Vientiesīgi domāju, ka tā ir tikai tāda ierasta lielkrievnieciska bezkaunība bez tālejošām sekām.
"Maksimovs? Kupčikas ēna, nekas vairāk. Viņš ne ar ko neizcēlās," par savu nu jau bijušo partijas biedru Vladimiru Maksimovu teic Saskaņas centra (SC) valdes loceklis un SC ietilpstošās partijas Jaunais centrs (JC) priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs.
"Skolotāj!" kāds iesaucas man aiz muguras. Jau 28 gadi pagājuši, kopš uz mani šī uzruna neattiecas. Taču skolotāja gēns, šķiet, nemirst un nepārveidojas – tomēr atskatos uz saucēju.
"Cilvēki ir apmulsuši un noskaitušies. Viņi vairs netic savai valstij," vērtējot pašvaldību vēlēšanu rezultātus, teic advokāts un rakstnieks Andris Grūtups. Nevar apgalvot, ka šie rezultāti kādam būtu izsaukuši šoku – tādus ciparus jau varēja gaidīt, ņemot vērā vēlētāju pragmatisko un emocionālo temperatūru. Vai šī temperatūra pacelsies līdz kritiskajai vārīšanās atzīmei vai arī noslīdēs līdz sasalumam, varēsim vērot līdz pat nākamajām – Saeimas – vēlēšanām.
Pie automašīnu antenām piesietās brūnmelnās lupatiņas, kas pārvērtušās nenosakāmas krāsas driskās un kuras to īpašnieki lepni dēvē par Georgija lentēm, itin nejauši kļuvušas par tādu kā priekšvēlēšanu ierocīti – mazu, toties iedarbīgu.
