«Tad nu reiz esam pilnīgās «auzās» ar visu dziesmu grāmatu!» nospļāvās kāds vīrs, dodamies prom no Mežaparka estrādes, Dziesmu svētku atklāšanu tā arī līdz galam nenoskatījies.
Ja agrāk organizatoriskos caurumus bija iespējams kaut kā aizlāpīt ar patriotiskiem saukļiem par tēvzemes mīlestību, tautas vienotību un tamlīdzīgi, tad šoreiz caurums izrādījās par lielu. Nelīdzēja pat premjera Ivara Godmaņa, Rīgas mēra Jāņa Birka un kultūras ministres Helēnas Demakovas mēģinājumi aizraut tautu ar deklamētu tautasdziesmu.
Gājiens uz izdzīvošanu
Nokavēts atklāšanas pasākuma sākums, neatrisināts dalībnieku izmitināšanas jautājums, problēmas ar biļešu iegādi un slavas dziesmas uz šo nejēdzību fona šķiet gana dīvainas. Pat 1. Maija demonstrācijas padomijas gados bija organizētas labāk nekā Dziesmu svētku gājiens. Acīmredzot svētku bosi bija piemirsuši, ka dalībnieku vidū ir ne mazums padzīvojušu cilvēku, kam stundām ilgā cepināšanās karstajā saulē nudien nenāk par labu, tāpēc pieļāva situāciju, ka dažiem kolektīviem uz savu kārtu gājienā bija jāgaida četras un vairāk stundas. Rezultātā jau pirmajā svētku dienā 132 cilvēkiem nācās meklēt ārstu palīdzību, turklāt deviņiem no viņiem svētki beidzās palātā.
Vienlīdzīgie un vienlīdzīgākie
Mulsināja arī manipulācijas ar svētku biļetēm, piemēram, uz atklāšanas koncertu Kultūras ministrija bija rezervējusi 11 828 biļetes, respektīvi, aptuveni pusi no biļešu kopskaita, ar to radot milzīgu spriedzi. Tas biļešu cenu melnajā tirgū pacēla līdz pat 150 latiem (oficiālā cena bija 25 lati). Tiesa, ministrija mēģināja ar skaitļiem attaisnot milzīgo rezervācijas apjomu: 6000 biļešu jaukto koru dalībniekiem, kas dziedāja, sēžot starp klausītājiem, 2620 — kolektīvu vadītājiem, 3208 — Saeimas un Valsts prezidenta kancelejas pārstāvjiem, svētku rīkotājiem un citiem mērķiem. Mēģinot atšifrēt smalkāk šos «citus mērķus», izrādījās, ka 1829 biļetes aizgājušas kaut kur neceļos. Valsts prezidenta kanceleja saņēmusi vien 13 biļetes, kas izmantotas, lai koncertu varētu apmeklēt prezidents un viņa viesi. Pret Saeimas pārstāvjiem svētku rīkotāji bijuši krietni devīgāki — 82 biļetes.
Mistika ar biļetēm
Arī biļešu tirdzniecība uz dejotāju koncertiem bija visai dīvaina. Lūk, ko Dziesmu svētku mājaslapā ierakstījis kāds dejotājs: «Šodien mēģinājumā Daugavas stadionā izpētīju, kur īsti ir biļetes manējiem, proti, kur sēdēs mani mīļie radiņi. Konstatēju, lūk, ko: izrādās, manis par 15 latiem pirktās biļetes (otrajā pārdošanas reizē) ir visdārgākās biļetes uz Deju svētku koncertiem Daugavas stadionā, bet vietas, man par izbrīnu, atrodas stadiona pašā galā. Arī tribīņu augstums galos ir vismaz uz pusi mazāks nekā galvenajā tribīnē. Ja biļešu cenas uz stadionu ir 3, 5, 7, 10 un 15 latu, tad nesaprotu, kur tad atrodas tās skatītāju vietas, kas maksā 10, 7 un 5 latus, par trīs latiem nemaz nerunājot — tās laikam vispār atrodas ārpus stadiona. Varbūt taisnība ir baumām, ka organizatori, izmantojot tautas lielo vēlēšanos apmeklēt pasākumus, nolēma vairākkārt paaugstināt biļešu cenu otrajā tirdzniecības reizē. Tad nu tā gan ir baigā cūcība. Kāpēc vietās, kurās pasākums nav baudāms, biļetes tika tirgotas par visdārgāko cenu?»
Mājās, diedelnieki, mājās!
Agrāk dziedātāji pēc koncerta devās uz laikus sarūpētajām nakšņošanas vietām, bet šajos svētkos tas nebija iespējams. Pēc neoficiāliem aprēķiniem Dziesmu svētkos tika tērēti (precīzāk — būtu bijis jātērē) aptuveni 100 lati vienam dalībniekam, tomēr kori pēc koncerta nakts melnumā kāpa savos autobusos un devās mājup, Rīgā atstājot vien pārstāvjus, kam pirmdien un otrdien bija jāapgūst kārtība, kādā kori uznāks un noies no skatuves turpmākajās dienās. Par šo mājās braukšanu »VZ« uzzināja no kādas Tukuma rajona kora «Vanema» dalībnieces. «Uzreiz pēc koncerta brauksim mājās,» stāstīja Zanda. «Rīgā paliks daži dziedātāji, pirmdien un otrdien apgūs, kā korim jāuziet uz skatuves. Paši atgriezīsimies Rīgā trešdien.»
»VZ« cerēja, ka šī «mājās dzīšana» attiecināma tikai uz koriem, kas mitinās Rīgas tuvākajā apkārtnē. Bet nekā — mājup devās arī viesi no tālienes, piemēram, Edgara Znotiņa vadītais Preiļu rajona skolotāju koris, divi kori no Alūksnes puses, ko vada Ināra Kravale, un citi. Nav vajadzīga spilgta fantāzija, lai iztēlotos, cik «jautrs» bija garais brauciens nogurušajiem dziedātājiem...
Programmai nevar ticēt
Visai neapmierināti daudzi dalībnieki un apmeklētāji bija ar Dziesmu svētku režisores Mirdzas Zīveres (starp citu, viņas honorārs — 8025 lati) paveikto. «To emocionālo lādiņu, ko varēja dot, koncerts nedeva,» atzina Maestro Raimonds Pauls.
Netapa īsti skaidrs, kāpēc atklāšanas koncertā bija «Prāta vētra», nepatīkams pārsteigums bija arī četru atklāšanas koncerta programmā sākotnēji iekļautu dziesmu izsviešana no tās pēdējā brīdī. Savukārt skaņgabals «Dziedot dzimu, dziedot augu», ko neviens vēl nebija dzirdējis, tika uzskatīts par gana labu esam, lai ieņemtu savu vietu koncertā. Aivars Štālbergs, kurš pats reiz bijis diriģents, par repertuāru izteicās kodolīgi: «Dziesmu svētkus pataisījuši par kaut kādu radošo laboratoriju! Te taču ir tautas svētki, tad nu varētu arī dziedāt tās dziesmas, ko tauta zina, nevis kaut kādus jaundarinājumus, ar ko paši komponisti laikam nemaz nav vēl tikuši skaidrībā!»
Optimisms pāri visam
Par spīti visam nepadarītajam vai pusdarītajam, svētku sajūta bija manāma kopš pirmajām Dziesmu un deju svētku ieskaņas minūtēm, un to sabojāt nespēja nekas. Bija svētku gājiens ar ziediem un vainagiem, bija tautastērpi un liela politikāņiem un naudas vācējiem neaizsniedzama kopā būšanas siltuma sajūta. Viena no svētku gājiena vecākās paaudzes dalībniecēm, audēja Inta »VZ« stāstīja: «Uzreiz pēc gājiena nolēmām ar draudzeni ieiet turpat pie Dailes teātra kafejnīcā izdzert glāzi šampanieša. Un — neticami! — viens jauns puisis ņēma un mūs, divas tantes, pacienāja! Es biju tautastērpā, un tam laikam gan bija sava loma.» Šī bija tikai viena no daudzām līdzīgām vienkāršas cilvēcības izpausmēm svētku laikā. Liela taisnība tomēr ir atziņai, ka svētki nekad neatnāk, ja tos paši nesarīko. Tautas svētkus rīko tauta, nevis kāda maza tās daļiņa, kurai pašai savs krekls tuvāks.
Svētki skaitļos
Dalībnieki — 38 233, no kuriem
18 464 koristi
13 317 dejotāji
6452 pārējie mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu dalībnieki
Vai jums ir Dziesmu svētku sajūta?
Teksts: Krista Vaivade
Valdis Lūriņš, režisors:
«Dziesmu svētku sajūta neapšaubāmi ir. Šie svētki Rīgā ir jūtami. Tas ir viens no tādiem brīžiem, kad tauta uzzied, jo kopā vairāk vai mazāk ir visa Latvija. Daļa klātienē, daļa pie televizoru ekrāniem. Pats šogad diemžēl nevarēšu piedalīties Dziesmu svētkos, jo braukšu projām. Sastrēgumi? Domāju, ka tie netraucēs, jo ar to ir jārēķinās; šis notikums ir pietiekami svarīgs. un sastrēgumi ir nieks.»
Ance Krauze, dziedātāja:
«Piedalīšos trīs koncertos — «Veltījumā tautasdziesmai», Kokļu mūzikas koncertā un vēl vienā. Dziesmu svētku sajūtas man pagaidām vēl nav, jo tikko esmu atbraukusi uz Rīgu, bet tā noteikti būs. Katru reizi šī sajūta ir bijusi, tā nemaz nevar nebūt.»
Marta Kukarāne, dziedātāja:
«Nē, es nepiedalīšos Dziesmu svētkos un klātienē arī nedošos tos vērot, jo neatradu brīvus līdzekļus, lai ar visu ģimeni aizietu. Manuprāt, biļetes ir pārāk dārgas. Dziesmu svētku sajūta gan ir, jo notiek dažādi koncerti, pati skatījos svētku gājienu. Es domāju, ka cilvēki medijos nevis pasaka paldies [organizatoriem], bet pārāk uzsver to negatīvo. Latvieši vienmēr atrod, par ko pagausties. Man ir prieks, ka Dziesmu svētki notiek.»
Andris Ābelīte, mūziķis:
«Šogad piedalīšos klasiskās mūzikas koncertos operā un Doma baznīcā. Par svētku sajūtu... Nezinu... Ir jūtams, ka notiek kaut kas liels, nepatīkamu sajūtu, protams, nav. Latviešiem tie ir lieli svētki, ar kuriem mēs atšķiramies no citiem, tātad sūkstīties nedrīkst.»