Valdība rosinās būtisku nākamā gada valsts budžeta samazinājumu 600 miljonu latu apmērā, šodien Saeimas ārkārtas sēdē deputātus informēja premjers Ivars Godmanis (LPP/LC).
Vērtējot esošo ekonomikas situāciju, nākamā gada budžeta deficīts varētu būt tuvu 4% no iekšzemes kopprodukta, norādīja premjers.
Pēc viņa teiktā, kopumā būs jālemj par aptuveni 700 miljonu latu izmaiņām nākamā gada budžetā.
Valdība plāno, ka tai izdosies papildus iegūt 100 miljonus latu, jo "būs nežēlīgs plāns patēriņa nodokļiem attiecībā uz pazeminātām pievienotās vērtības nodokļa likmēm".
Vienlaikus gan būšot jādomā, kā samazināt izdevumus par 600 miljoniem latu.
"Jautājumi par prēmijām un piemaksām tiks noņemti pilnībā. Svarīgāk ir saglabāt darba vietu, nekā cīnīties par piemaksām," sacīja Godmanis, uzverot, ka valdībā diskusijas par to vispār nebūšot.
Samazināti netikšot sociālās sfēras izdevumi, piemēram, pensijas, bet samazinājumi varētu skart tādas jomās kā izglītība, veselība, aizsardzība, ceļi, zemkopība.
Godmanis arī uzvēra, ka, ja šādi samazinājumi netiks veikti, valsts saskarsies ar maksājumu grūtībām martā.
Tāpēc premjers lūdza visu Saeimas deputātu atbalstu šajā "kritiskajā brīdī Latvijas valstī".
______________________________
Ivara Godmaņa runa [no Saeimas ārkārtas sēdes stenogrammas]
Manas runas struktūra sastāvēs no sekojošām sastāvdaļām:
pirmais - visi lēmumi, kas ir saistīti ar banku sistēmu, banku sistēmas stāvokli un tajā skaitā lēmumi attiecībā uz "Parex" banku, valdības pieņemtie lēmumi, uz kā balstījās šie valdības lēmumi, kāda ir reālā finanšu situācija bankā, Valsts kases darbība bankā;
otra sadaļa - budžeta stāvoklis uz šodienu visos aspektos, visos nodokļos, arī izdevumu daļās, to izraisošs ekonomikas izvērtējums abos mūsu tautsaimniecības blokos, īpaši preču ražošanā, kā arī pakalpojumu sfērā;
trešais - tas, ko nozīmē 2009.gada pieņemtais budžets attiecībā uz to, kā pildās šīgada;
un ceturtais - tās iezīmes jeb pamatprincipi, kas patlaban tiek skaņoti un 99 procentos gadījumu ar Valūtas fondu ir saskaņoti..
Es sākšu ar pirmo jautājumu.
23.septembrī Finanšu tirgus komisija nāca klajā ar… nu, ne klajā, bet iesniedza dokumentu man kā valdības vadītājam, finanšu ministram par Latvijas banku sistēmas stabilitātes apskatu kopumā. Un tā bija tā informācija, uz ko pēc 23.septembra līdz oktobra beigām… uz ko mēs arī balstījāmies.
Šī informācija bija sekojoša. Visām 20 Latvijas komercbankām pašu kapitāls pārsniedz minimālo kapitāla prasību. Kopumā banku sistēmai pārsniegums ir par 52 procentiem. Uzkrājumi nedrošiem kredītiem ir zem procenta un pats būtiskākais - likviditāte. Banku sistēmas vidējā likviditāte ir 50,7 procenti. Visas bankas ievēro likviditātes minimumu 30 procentus pieņemot, ka pasaules finanšu tirgos būs arvien grūtāk aizņemties, tiek pieņemts, ka bankas sindicētie kredīti netiks refinansēti, tas ir, simts procentīgi būs jāatmaksā 2088.-2009.gadā attiecīgās summas. Šajā gadījumā saglabājoties nemainīgiem faktoriem banku sistēmas likviditāte būs 50 procenti, bet 2009.gadā 41. Tas nozīmē par 11 procentiem vairāk, nekā prasīts.
Šī ir oficiāla informācija, uz ko arī faktiski valdība, kas nenodarbojas ar banku uzraudzību (un, patiesību sakot, valdībā ir tikai viena banka - "Hipotēku un Zemes" banka, kur valdība ir akcionārs, balstījās.
Situācija, ja mēs skatāmies vēl uz oktobra attiecīgo banku sistēmu kopumā, liecināja, ka strauji samazinās kredītportfelis procentuāli pret iepriekšējo gadu, un kopumā, ja mēs skatāmies, piemēram, uz oktobra datiem ieslēdzoši, kredītportfelis faktiski bija 17,8 procenti jau pret iepriekšējo gadu. No gada sakuma attiecīgo kredītu apjoms stipri samazinājies, arī mājsaimniecībām un jau bija zem 10 procentiem. Tā, protams, bija uztraucoša ziņa, ka bankas ir pārstājušas, tātad, konvertēt pilnā apjomā, bet tas neko neliecināja par to, ka mums būs jāsastopas ar to krīzi, kas sākās oktobrī.
Pirmie krīzes, tā teikt, pirmie krīzes elementi parādījās tad, kad 31.oktobrī mēs saņēmām faktiski divas informācijas.
Pirmā informācija bija no Finansu un kapitāla tirgus komisijas un otrā informācija no Latvijas Bankas.
Finanšu un kapitāla tirgus komisija mūs informē par to, ka akciju sabiedrībā "Parex banka" uzsākās pietiekoši nopietna likviditātes, tātad noguldījumu samazināšanās. Mēs lūdzām, lai mums iesniedz precīzāku informāciju, un, ja mēs skatāmies faktiski no… jā, no paša oktobra sākuma, tad šajā bankā šie samazinājumi sastādīja vidēji dienā 0,1,0,2, atsevišķās dienās 0,8 procenti.
Kopumā līdz lēmumam par… Latvijas valdības lēmumam 8.februārī kopējais procents, kas faktiski no šīs bankas tika izņemts, bija apmēram 12,3 procenti. Mēs tajā brīdī novērojām, kas notika arī citās bankās. Ja jūs labi atceraties, arī daļā no citām bankām notika noguldījumu izņemšana, kura gan oscilēja, bet arī atsevišķās bankās šo noguldījumu izcelšanās bija samērā būtiska, tie bija pirmie signāli. Tad, kad mēs saņēmām šo informāciju, mēs lūdzām arī Latvijas Bankas vēstuli. Latvijas Banka mums arī 31.oktobrī faktiski iesniedza ziņojumu uz mūsu lūgumu, uz finanšu ministra vārda, kad, atbildot uz Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vēstulē, izteikto lūgumu sniegt Latvijas Bankas novērtējumu, kādas negatīvas sekas uz Latvijas finanšu sektoru un maksājumu sistēmu atstāj "Parex banka" bankrots, saņēmām sekojošu informācija. Saskaņā ar aktuāliem Bankas rīcībā esošiem datiem, pēc aktīviem otrā lielākā banka - aktīvi veido 13,8 procentus no Latvijas bankas sektora aktīviem. Banka ieņem nozīmīgāko lomu Latvijas privātpersonu apkalpojumā. Banka ir sistēmiska. Vesela virkne ciparu par to, kāda nozīme un kāda loma ir šai bankai mūsu sistēmā.
Mēs lūdzām arī mūs informēt Finanšu un tirgus komisiju, un mēs saņēmām sekojošu, ka 29.datumā… mums Finanšu un kapitāla tirgus komisija raksta 30.oktobrī par to, ka 29. bankas kapitāla pietiekamība tuvojās strauji 8 procentiem. Tas vēl arvien nozīmē, ka bankas kapitāls ir tuvu pie kādiem 170 - 180 miljoniem. Banka vēl atbilst, vēl atbilst kritērijiem, un likviditāte vēl ir 30 procenti. Finanšu ministrijas vadībā tika sasaukta tā saucamā ārkārtējās krīzes padome, kas regulāri sanāca un kura ir protokolēta, par mūsu tālākiem soļiem. Tad, kad situācija nepatraukti… apmainoties ar domām, kā rīkoties, Latvijas valdība spēra sekojošus soļus. Pirms runāt par to, vai Latvijas valdība, izejot no Latvijas valdības iespējām, finanšu resursiem, no budžeta iespējām, no kases iespējām, kas nav viens un tas pats, valdība pieņēma sekojošu lēmumu.
Pirmais. Valdība pilnvaroja finanšu ministru organizēt un piedalīties sarunās ar Latvijas kredītiestādēm par noguldījumu uzticības stiprināšanu Latvijas finanšu sektorā. Ar finanšu iestādēm šeit bija minēts, neapšaubāmi, 3.punktā pilnvarot finanšu ministru kopā ar Latvijas Banku un Finanšu tirgus un kapitāla komisiju organizēt un piedalīties sarunās ar akciju sabiedrību "Parex banka", kas saistīts ar Latvijas valsts piedalīšanos bankas kapitāla bāzes nostiprināšanā.
Pirmais lēmums bija par to, ka jāatrod mehānisms, kā nostiprināt tātad divas lietas - likviditāti un kapitālu - atbilstoši Eiropas Padomes lēmumiem, kas saistoši visām Eiropas Savienības valstīm, no trijiem punktiem izrietoši: centrālām bankām un valdībām nodrošināt likviditāti finanšu sistēmā, nepieciešamības gadījumā rekapitalizēt vai kapitalēt banku sistēmu.
Tiesa gan, kaut gan šis lēmums ir saistošs visām Eiropas Savienības dalībvalstīm, resursi katrā valstī ir atšķirīgi. Un Latvijas valdībai ir tādas iespējas, kādas viņai ir. Tāpēc mēs sākumā piegājām ļoti uzmanīgi jebkādu vispārēju garantiju izsniegšanai un jebkādu finanšu resursu guldīšanai privātā akciju sabiedrībā.
Tālāk. Pēc tam kad finanšu ministrs mūs informēja par to, kā tālāk attīstās sarunas, valdība 4.novembrī pieņēma nākamo lēmumu par valdības atbalsta nepieciešamību akciju sabiedrībai "Parex banka". Pēc dokumentiem skaidri izrietēja, ka šī banka, kuras bilance ir apmēram 60 procenti no Latvijas budžeta un 27 procenti no kopprodukta, paši akcionāri nespēj uzturēt šīs bankas nepieciešamos parametrus, tajā skaitā likviditātē - pašā galvenajā faktorā. Tāpēc Latvijas valdība uzticēja finanšu ministram un arī apsprieda tos principus, uz kādiem Latvijas valdība varētu uzsākt savu līdzekļu ieguldīšanu ar Valsts kases palīdzību šajā bankā.
Tā kā mēs neesam privātiestāde, mēs piedāvājām akcionāriem sekojošu mehānismu, ka vienīgais variants, kā mēs varam tur guldīt līdzekļus, - tad, ja mēs pārņemam vairākumu akciju apjomu šajā bankā, nemaksājot par to neko. Jo sakarā ar to, ka Valsts kase sāks izvietot līdzekļus šajā bankā, ir skaidrs, ka mēs neesam tajā situācijā, ka mēs varam guldīt kapitālā, kapitālā guldīt nozīmē šo naudu neatgūt ilgstoši, sevišķi, ja mēs guldām pamatkapitālā, tad kamēr eksistē banka, ja subordinētā - tad attiecībā pēc līguma. Bet, kas attiecas par noguldījumu depozītos, mums bija ļoti svarīgi (un tas bija mūsu uzstādījums), ka mums jābūt vismaz 51 procentam.
Otrs. Mēs skaidri sapratām, ka acīmredzot ir divi mehānismi: vai mums izdosies nostabilizēt situāciju bankā kopā ar akcionāriem vai nu mums būs jārīkojas tālāk, meklējot stratēģisku investoru, nepieciešamu bankai. Un tajā gadījumā tika paredzētas vēl divas lietas: ka esošie akcionāri ne tikai 51 procentu nodod valdībai bez maksas, bet arī ieķīlā esošās akcijas valdībai, un - kas ir pats galvenais - viņi nevar piedalīties balsošanā par bankas lēmumiem, un valdībai, stabilizējot kopā - sākumā ar akcionāriem, pēc tam, ja iespējams, vienai pašai - situāciju bankā, viennozīmīgi atrast bankas stratēģisku investoru un nav nepieciešama akcionāru piekrišana šī investora izvēlei. Tāpat arī, nosakot starptautiski novērtētu cenu, akcionāri nevar atteikties no obligātas prasības šo banku pārdot.
Tāpēc arī 1. … 4.novembrī tika pieņemts lēmums, pieņemot finanšu ministra ziņojumu par to, konceptuāli atbalstīt šāda tipa vienošanos, kurā faktiski bija minēts tas, ko es teicu, - gan 51 procents, gan ķīlas, gan tas, ka pilnvaro valdību meklēt akcionāru, gan faktiski vesela virkne šeit jautājumu. Un faktiski 8.novembrī… visi šie lēmumu protokolēti, visi šie lēmumi vairāk ir pieņemti kopā, piedaloties arī Latvijas Bankas pārstāvjiem un Finanšu un kapitāla tirgus pārstāvjiem, jo mēs neesam vislielākie speciālisti banku uzraudzībā, valdība, tāds arī nav valdības uzdevums pamatā. Taču tas ir mūsu uzdevums tad, ja ir šāda situācija, konkrēti finanšu sistēmā un bankā. Tāpēc 8.novembrī pēc ilgstošām un ļoti smagām sarunām ar akcionāriem tika pieņemts lēmums, ka, ņemot vērā to, ka akcionāri ir parakstījuši šo līgumu, finanšu ministrs bija tiesīgs parakstīt līgumu, kura detaļas es… ja būs nepieciešams, jūs varat iepazīties ar tām un prasīt finanšu ministram. Bet, patiesību sakot, pamatpunktus es nosaucu. Palika četri punkti. Četri punkti, kas noteica zināmas problēmas visā šajā pasākumā. Mums bija jāpanāk atbilstoši līgumam trīs lietas. Konkurences padomes lēmums, ko mēs panācām. Finanšu tirgus uzraudzības komisijas lēmums, ko mēs panācām. Vēl bija nepieciešams Eiropas Komisijas lēmums.
Vēl pirms mūsu lēmumiem oktobra beigās es tikos ar ….(?) Eiropas komisāru, kurā runājot par mūsu makroekonomisko situāciju, es viņam arī ziņoju. Par to mums ir iespējamas problēmas ar vienu no mūsu lielākajām bankām. Es viņu informēju. Es neesmu pieņēmis lēmumu, bet iespējams, ja mums būs tas jādara, mēs lūgsim jūsu atbalstu. Pēc tam šos pašus kontaktus arī turpināja finanšu ministrs.
Saņemot burtiski 22. vai 23.novembrī atļauju no Eiropas Komisijas mums atliek tikai viena diena, lai mēs varētu šo te līgumu iedarbināt spēkā. Taču bija vēl viens apstāklis. Sakarā ar to, ka šī banka atšķirībā no daudzām bankām, kas finansējās, izmantojot mātes uzņēmumus, finansējās no tirgus, ir absolūti nepieciešama….. (?) banku sistēma, kas indicēto kredītu devējiem, kas ir faktiski liels daudzums banku - pāri pa 50, vismaz divām trešdaļām ir jāpiekrīt akcionāru maiņai. Tā ir vispārēja un nopietna prakse, kas ir sindikāta līgums. Un ja mēs nepanākam to, ka sindicēto kredītu devēji piekrīt tam, ka valdība kļūst par 51 vairākuma akcionāru, tad sindikāta kredītiem ir pinas tiesības devējiem pirmajā dienā iesniegt prasību pēc sindicētā kredīta atmaksas. šis ir ļoti nopietns iemesls, kas valdībai traucēja 24.novembrī kļūt par 51 procentu akcionāru. Jo risks ieiet iekšā bankā nav likumiska pamata, jo līgums nav izpildīts no akcionāru puses. Un otrs - pat tad, ja mēs kādā citādā veidā gribētu tur iegūt 51 procentu, tas būtu darāms ar likumu palīdzību, šeit - Parlamentā. Tas vēl nebūtu nacionalizācijas likums, bet būtu tuvu pie nacionalizācijas likumu, kura mūsu valstī neeksistē. Mums nav šādas likumdošanas. Tādā gadījumā mums atliek tikai viens - mēģināt panākt, lai akcionāri izpilda savu darbu un valdība pieņem lēmumu, ka mēs varam pagarināt to ar šo procesu. Maksimāli …..(?) Mums bija ļoti svarīgi, lai šī piekrišana būtu.
Vienlaikus, saņemot rakstisku informāciju no akcionāriem, ka viņi nespēj panākt šādu vienošanos un piedāvāja mums citas vienošanās, kas mums nebija pieņemamas, ko valdība nevarēja uzņemties, jo valdībai nebija šādu finanšu līdzekļu, tad arī valdības pārstāvji sāka uzsākt neesot bankā, akcionāri uzsāka sarunas ar sindicēto kredītu devējiem, un mēģinām šīs sarunas arī paralēli vest, lai sindicētos kredītus pārliecinātu devējus par to, ka valdības ierašanās bankā, pirmkārt, ir saistīta ar banku stabilizēšanu. Otrkārt, ar to - veikt pilnu pārbaudi bankā. Treškārt - maksimāli mēģināt turpināt šīs bankas darbību ar mērķi nokārtot šīs bankas saistības, un protams, arī meklēt stratēģisku investoru, kas varētu viņu pārņemt no valdības.
Šādi mēs darbojāmies līdz pat pēdējām dienām. Taču uzreiz man jāsaka viena lieta. Es nezinu, vai tas ir apzināti izplatīts, vai to dara politisku iemeslu dēļ, vai vienkārši skandalozu iemeslu dēļ. No paša pirmā brīža Valsts kase, kad sāka izvietot savus līdzekļus un šie līdzekļi izvietoti ir divās lielās porcijās, kopā apmēram 300 miljoni, nedaudz vairāk. Tās ir divas parādzīmes - lielākoties, ko Valsts kase izlaida, jo mums Valsts kases plūsmā nav iespējas izņemt šādu naudu ārā ņemot vērā mūsu budžeta situāciju. Abas šīs parādzīmes tika pārdotas tirgū. Vienā gadījumā nopirka mūsu vietējās bankas šīs parādzīmes. Otrā gadījumā šīs bankas Latvijas Banka pieņēma kā valdības parādzīmes, un pārvēršot šīs parādzīmes naudā, nauda tika ieguldīta kā depozīts, bet visiem šiem depozītiem pretī ir nodrošināti kredīti. Tie kredīti ir ņemti tā, lai viņi pilnībā ar uzviju nodrošinātu mūsu depozītus. Un tas ir pats galvenais. Mēs neesam iztērējuši nodokļu maksātāju naudu - a. B - mēs neesam riskējuši ar nodokļu maksātāju naudu, jo mēs esam nodrošinātie kreditori pie jebkura iznākuma šajā bankā. Tas ir viens no uzdevumiem, kas valdībai bija jādara un jāsaka, ka Valsts kase, Finanšu ministrija ļoti operatīvi un precīzi reaģēja šajā situācijā. Tas nozīmē, ka zinot to, ka likviditātes krīze ir ļoti nopietna bankā, ka pretējā gadījumā šo banku būs jāaptur kā darbību, vismaz ierobežotā veidā. Tika izvēlēts šāds mehānisms. Šis mehānisms sākumā noveda pie tā, ka tad, kad valdība pieņēma lēmumu 8.novembrī, izteica vēlmi bankā, tātad iegūt 51 procentu, mēs sākumā ievērojām tik tiešām pirmās četras,
piecas dienas ļoti strauju depozītu kritumu. Lai jums būtu pilnīga skaidrība, tas depozītu daudzums, kas ir samazinājies, tas ir samazinājies divos virzienos - privātpersonas rezidenti šeit Latvijā, fiziskās personas… acīmredzot mums neizdevās un neizdodas pārliecināt, ka valdības līdzdalība dos pozitīvu signālu šai grupai. Vai tas ir saistīts ar kopējo ažiotāžu, kas parādījās īpaši nedēļā līdz 20.novembrim… mēs tajā brīdī, kad mēs pieņēmām lēmumu iet bankā iekšā, pārspriedām variantu, vai ir nepieciešams noteikt bankai ierobežojumus uzreiz, taču vienojoties kopā ar Finanšu tirgus komisiju 8.novembrī, kas ir, protams, protokolēts, Latvijas Banka pieņēma lēmumu sekojošu, ka būtu nepieciešams tomēr nodrošināt likviditāti, jo pretējā gadījumā, ja mēs uzreiz ierobežojam bankas darbību, tad faktiski liela jēga valdībai šajā bankā izvietot depozītus nav. Tāpēc… tāpēc tālākā mūsu loģika bija sekojoša. Mēs veselu nedēļu kopumā mēs lūdzām, neskatoties uz to, ka akcionāri un Akcionāru padome vēl nebija valdības noteikti, jo nebija spēkā līgums, mēs lūdzām esošo padomi iecelt prezidentu Feifera kungu, kas bija no Hipotēku un Zemes bankas, pēc mana personīga lūguma esošajā akcionāru padomē iecelt Feifera kungu par prezidentu, līdz ar to mūsu pārstāvis vadītu banku… Hipotēku un zemes bankas prezidents… un samērā nopietnā procesā tika panākts, ka šī te depozīta aizplūšanu nobremzēja 21.novembrī. To samērā straujo kritumu.
Tas bija tas brīdis, kad faktiski mēs bijām panākuši to mērķi, ko mēs vēlējāmies. Tālāk atlika izpildīt precīzi līguma nosacījumus, lai valdība kļūtu precīzi par akcionāru ar visām no tā izrietošajām sekām, taču šķērslis par to, ka mēs nevarējām panākt, kas iniciēto kredītu devēji piekristu akciju nemaiņai, palika. Varbūt, ka tas bija viens no iemesliem, ka no 22.novembra līdz pat 1.decembrim mēs ieraudzījām to, ko Fuktuks (?) fiksēja, ka tur diemžēl sākās atkal noguldījumu aizplūšana. Viņi aizplūda pamatā divos virzienos. Viens no virzieniem bija…. tajā skaitā arī juridiskās personas, rezidenti… jo ir pietiekoši daudz maksājumu… Ja mēs skatāmies par nerezidentiem-fiziskajām personām, tad šī grupa faktiski savus noguldījumus neaiztika, kas ir zīmīgi un kas prasīs varbūt vēlāk vēl detalizētu analīzi. No turienes mūsu mērķis bija sekojošs. Mēs gribējām šo banku nostabilizēt, ieiet iekšā atbilstoši līgumam. Tajā brīdī, kad sākās nākamā noguldījumu izņemšana, mums bija jāpieņem lēmums, vai mums vēl ir resursu likviditātes, lai mēs varētu šo banku vēlreiz turēt tādā nozīmē, ali vēlreiz otru vilni izņemšanā varētu mazināt.
Tāpēc, ņemot vērā situāciju, kādu banka un banku sistēma valdība mēģina glābt, mēs griezāmies pie finansu institūcijām jau nopietni ar vēstulēm pie tā, ka vienlaikus risināt jautājumus, kas saistīti ar mūsu straujo ekonomikas izmaiņu, par ko es runāšu otrajā un trešajā daļā, mums papildus ir vēl arī šāds uzdevums. Un tad bija skaidrs, ka tas ir saistīts ar to… mēs saņemsim savlaicīgu finanšu palīdzību. Pie kam, finanšu palīdzību nevis guldot kaut kur iekšā kapitālā, bet tāpat finanšu palīdzību, turpinot guldīt ieguldījumus, ņemot pretim ķīlu.
Tā kā mums nebija iespējas līdz 1.decembrīm fiksēt šādas finansu palīdzības saņemšanu, mums atlika tikai viena iespēja - lai mēs varētu uz iekšējo resursu rēķina guldīt depozītus pret ķīlu šajā bankā. Problēma bija viena no sekojošām - situācijā, kad emitēt parādzīmes, mums vienīgais variants ir turpināt emitēt parādzīmes, pārdot viņas iekšējā tirgū. Taču pēdējie parādzīmju pārdošanas apjomi liecināja par to, ka tirgus jau mūsu parādzīmes pretim ņem tikai ļoti daļēji. No turienes viss ir pilnīgi skaidrs, ka mums likviditātes resursu kā tādu nav jebšu mēs riskējam, ņemot ārā naudu no kases plūsmas, kas nozīmē riskēt ar mūsu kopējiem maksājumiem, kur valdība pieņēma lēmumu, ka darīt nedrīkst.
Finanšu tirgus komisija, atbilstoši likumam, griezās pie mums 1.decembrtī ar to, ka situācija ir tāda, ka ir nepieciešams noteikt bankā daļējus ierobežojumus, viņi ir noteikti uz laiku. Un atbilstoši likumam šādu lēmumu var pieņemt tikai Finanšu tirgus komisija kopā ar valdību. Latvijas Bankas klātbūtnē mēs pieņēmām, protams, šādu lēmumu, bet tas nenozīmē, ka mēs ar šo plānu mēģinātu izvairīties no šīs bankas slēgšanas, būtu atmetuši malā. Kāpēc mēs sākumā un arī tagad uzskatījām, ka bankas slēgšana ir daudz lielāks slogs tātad nodokļu maksātājiem
piecas dienas ļoti strauju depozītu kritumu. Lai jums būtu pilnīgi skaidrība, daudz lielāks, nekā naudas guldīšana pret ķīlu. Elementāra lieta, atbilstoši Eiropas Padomes lēmumiem, parlaments nobalsoja burtiski nepilni mēnesi atpakaļ par noguldījumu garantiju aizsardzību un palielināja viņu uz 50 tūkstošiem. Bankas sākuma periodā tie ir vairāk kā 660 miljoni, kur 3 mēnešu laikā jānomaksā neatkarīgi no tā, vai ir kādam līdzekļi, vai nav. Tā ir ļoti nopietna summa, šādas summas mums nav. Un līdzvērtīgi, ka mums nav summas arī, lai mēs varētu šodien maksāt, piemēram, ja mēs nepanākam sarunas, mēs esam gatavi runāt (?) kredītiem par šo te kredītu pārstrukturēšanu un (?) laikā. Bet, ja mums piestāda rēķinu, lai mēs samaksājam šodien šādu naudu, mums šādas naudas budžetā nav, kasē nav un līdz ar to faktiski, nesaņemot finansu palīdzību, mēs tādas saistības uzņemties nevaram. Valdība pieņem lēmumu neizsniegt garantijas, nedot garantijas, kurām nav seguma, it sevišķi, kad mēs banku saistības aizstātu tādā gadījumā ar valdības saistībām, kas nav pieļaujami.
Patlaban situācija ir sekojoša, ka runāt par sindicētajiem kredītiem, runājot par finansu institūcijām, man pilnīgi skaidrs, k arī tas mūsu plāns nostabilizēt banku un atrast (?) investoru būs realizējams tad, ja banka būs… Ja Latvijas valdība būs viennozīmīgs īpašnieks. Un sakarā ar to, kad esošie akcionāri nespēj izpildīt tās funkcijas, kuru dēļ mēs gājām uz daļēju akciju - 51 procentu ieguldījumu. Viņu uzdevums tās fiksēt dokumentos bija nodrošināt, lai noguldījumi neaizplūst. Mēs nodrošinām likviditāti. Tas, kad esošie akcionāri nespēj atgriezt naudu aiznesto, tas, ka akcionāri nespēj izpildīt līguma nosacījumus attiecībā uz sindicēto kredītu devēju, ir pilnīgi skaidrs, ka tālāk rīcība mums ir tikai tad iespējama, ja mēs esam šīs bankas īpašnieki. Tad paliek divas iespējas.
Mēs ar akcionāriem vienojāmies, izejot no tās situācijas, kāda ir. Mēs pieprasām no viņiem visu viņu akciju nodošanu valdībai bez maksas, paturot visas tās viņu saistības, ko paredzēja līgumā gada depozītu.(?) kapitālā un tad valdība tālāk veic visas sarunas un visus pasākumus, kas ir saistīts ar banku. Ja akcionāri tam nepiekrīt, tad mums tikai viens ceļš, nāk šeit uz parlamentu ar Nacionalizācijas likumu un lūgt parlamentam pieņemt šo lēmumu. Mums nav likumdošanā šāda likuma. Mēs esam mēģinājuši viņu gatavot. Viens no iemesliem, kāpēc mēs izšķīrāmies parlamentu nenoslogot ar šo problēmu, kaut gan es dzirdēju, ka tas būtu ļoti aktīvi parlamentā pieņemts. Mums ir samērā grūti pieņemt divu iemeslu dēļ. Pirmkārt mums bija informācija par to, ka Nacionalizācijas likums ir problemātisks. Tāda informācija man no Juridiskā biroja, mūsu Satversmē, punkts viens,
Punkts divi. Uz doto brīdi, kad mēs veiktu šādu procesu, bankā vēl arvien, uz šodienu, kaut arī kapitāla pietiekamība nav 8 procenti, bet tie ir pāri par 6,5 procenti, kas ir 120 miljoni un šī (?) nozīmē atņemt 120 miljonus ar visām no tā izrietošajām sekām un (?).
Un trešā situācija, ka ir samērā grūti pieņemt Nacionalizācijas likumu vienam subjektam, prasās "Jumta" likums. Ņemot vērā mūsu ekonomisko situāciju, ņemot nākt šeit ar Nacionalizācijas likumu nozīmē, pakļaut riskam ļoti daudz tās , ne tikai bankas, bet arī citus uzņēmumus, kuri atrazdamies kritiskā situācijā, lūgdami valdības palīdzību, varētu riskēt ar to, ka, ja viņi nepēj laicīgi nokārtot vai nespēj laicīgi savas saistības restrukturizēt, viņiem draud šis liktenis. Tad man šķiet, pēc manas pārliecības, mēs būtu pilnīgi citā banku sistēmā, ar pilnīgi citiem depozītiem un es domāju, ka mēs būtu absolūti citā nervozā situācijā attiecībā uz (?). Tāpēc valdība pieņēma lēmumu ļoti smagu un finanšu ministrs izpildīja šos uzdevumus, kas ir vissmagākie. Ticiet man, cienījamie deputāti. Finanšu ministrs panāca to, ka akcionāri piekrita, izejot no visas šīs loģikas, brīvprātīgi šīs akcijas nodot. To mēs esam panākuši un patlaban faktiski vakardienas lēmums noteica tikai to. Mēs ieceļam valdi, padomi, vienlaicīgi finanšu ministrs organizē saruna sindicētie, finansu institūcijām, lai mēs varētu turpināt to plānu, ko mēs uzsākām. Mēs viņu turpināsim līdz tam brīdim, kamēr tas būs mūsu spēkos.
Es domāju, ka ne "Latvijas banka", ne Finansu tirgus uzraudzības komisija nav mainījusi savas domas par finansu sistēmas stabilitātes absolūto nepieciešamību tieši šinī brīdī. Tai skaitā arī par problēmām reālās ekonomikas finansējumos, tāpat arī par to milzīgo summu, kas būtu jāmaksā noguldījumu depozītu garantiju izpildes gadījumā. Es pāriešu pie sava ziņojuma otrās daļas.
Cienījamie kolēģi! Tad, kad mēs pieņēmām 2008.gada budžetu - 2009.gada budžeta. Vairāk reizes jūsu priekšā uzstājoties, es teicu, ka mēs atrodamies situācijās, kura ļoti strauji mainās.
kad ļoti strauji mainās ekonomika - diemžēl ne uz labo pusi.
Budžets ir tikai ekonomikas izmaiņu atspoguļojums. Budžets ir sekundāra lieta. Un jau pašā sākumā, jūlijā, aicinot jūs uz budžeta mazinājumiem, ko jūs arī atbalstījāt, tāpat arī prognozējot problēmas 2009.gadā un unikāli pašai valdībai koriģējot savu pirmā lasījuma budžetu samazinājuma virzienā, koriģējot prognozi no plus 1… uz 1 procentu, es jums teicu (un to var paskatīties arī stenogrammās), ka izskatās… un diemžēl ka mēs nevarēsim tik ar šādiem cipariem apmierināties. Ekonomikas izmaiņas mūs spiedīs jau tuvākajā laikā tātad veikt budžeta grozījumus. Es jums nedaudz atgādināšu par to, kādu budžetu mēs esam pieņēmuši.
Mēs pieņēmām budžetu uz 2009.gadu ar mērķi, ka mums ir 1,5 procenti deficīts, ka mums ir kopprodukta kritums mīnus 1 procents, un vesela virkne arī attiecībā uz resoriem ir lēmumi. Kas ir pats būtiskākais? Būtiskākais ir vienā apstāklī. Mēs samazinājām mūsu ieņēmumu daļu pret plānoto. Bet šoreiz es gribētu runāt par to, kā 2009.gada budžeta projekts izskatās pret to budžetu, kurā mēs dzīvojam tagad, šodien. Tas ir daudz svarīgāk. Es varu piekrist deputātam Zaķim, kas teica to, ka ir samērā viegli plānot samazinājumus pret projektēto. Tagad mēs runājam par faktisko budžetu. Ja mēs skatāmies faktisko budžetu 2008.gadā, kas mums vēl ir panākams samazinājums decembrī ar valdības ārkārtas lēmumiem, ar kuriem es jūs iepazīstināšu, tad, ja mēs skatāmies 2009.gada plānus, ko deputāti nobalsoja, pret 2008.gada plānu, ieņēmumu daļā… es atvainojos, izdevumu daļā (es tagad minēšu pamatbudžetu)… Ieņēmumu daļā tika samazināts par 200 miljoniem pret faktu, bet izdevumu daļā mēs centāmies maksimāli - maksimāli! - uzturēt principu, ka mēs vienmēr pakāpeniski samazinām. Jo ir jau vienkārši valdībā samazināt. Ja parlaments nobalso, teiksim, par 20, 30, 40, 50 procentiem… Bet tā ir teorija! Tad, kad mēs ejam pie konkrētiem budžetiem, tad mēs redzam, ka visi šie samazinājumi ir ļoti sāpīgi, smagi un to tos var veikt, tikai absolūti pamatojoties uz cipariem, kas ir reāli fiksējami uz doto brīdi. Un tāpēc tajā brīdī, kad mēs izvērtējām mūsu iespējas, parlaments nobalsoja izdevumu daļu pamatbudžetā 4 036 032 926 lati, kas ir par 15 miljoniem mazāk nekā 1008.gada fakts. Principā tas nozīmē, ka izdevumu daļā mēs esam uz šo brīdi nemazinājuši izdevumu daļu kopumā. Tiesa gan, par atlīdzībām un atalgojumiem, ja mēs skatāmies kopumā, tad visās sfērās ir samazinājumi - īpaši atalgojuma daļā -, nav neviena resora, kur tas nebūtu. Un kopumā šie salīdzinājumi atlīdzībā, atalgojumos… Ja atlīdzība 904 miljoni 2008.gadā, tad viņa ir 777 miljoni, tā teikt, 2009.gadā. Te ir jāņem korekcija uz situāciju, ka augstskolas no šī te likuma ar 83 miljoniem iet ārā. Tāpēc tik lielu summu mēs nevaram samazināt, tomēr visur ir samazinājumi.
Kāpēc, neatkarīgi no mūsu sarunām ar Starptautisko Valūtas fondu, neatkarīgi no situācijas "Parex bankā", valdība neatkarīgi no tā gatavoja budžeta grozījumus? Un, tā kā mēs teicām, ka mēs plānojam, ka budžeta grozījumi nāk martā, tāpēc mums bija ļoti svarīgi, kā mēs pabeigsim šo gadu.
Tas, ko mēs redzam par budžeta reālo izpildi, patlaban valstī ir situācija sekojoša. Tad, kad mēs jūlijā nokoriģējām budžetu, tad līdz tam 1.oktobrim, neskatoties uz to, ka mums stipri samazinājās vesela virkne nodokļu pozīciju, līdz pat 1.oktobrim mēs uzturējām pozitīvu ciparu kopbudžetā. Pozitīvu! Tas nebija liels, bet tas bija pozitīvs - vairāki desmiti miljonu. Situācija radikāli izmainījās oktobrī un novembrī. Tā izmainījās ļoti nopietnā formā. Ja mēs skatāmies pēc pēdējiem datiem, kas mums ir pieejami, tajā skaitā Valsts kases finansēšanas plāns, tad realitāte ir tāda, ka oktobrī mums budžeta deficīts sastādīja kopā finanšu bilancē (?) 209 miljoni, novembrī - 185. Šie te divi cipari momentāli izkoriģēja kumulējošo rezultātu no janvāra līdz novembrim ieskaitot. Un tāpēc mums ir pilnīgi skaidra, ka, ja mēs neko nedarām, mums budžeta deficīts pārsniegs to svītru vai līniju, ko mēs nevēlējāmies. Mums ir ļoti svarīgi, lai mēs beidzam šo gadu ar pietiekoši normālu pasi, kā es saku žargonā. Ja mums budžeta deficīts būtu zem 2 procentiem. Ja mēs neko nedarītu decembrī, tad mēs principā palielinātu vēl šo budžeta deficītu vismaz par 336 miljoniem. tāpēc tika pieņemts valdības ārkārtas lēmums attiecībā par decembra finansējumiem, kurā es lūdzu Finanšu ministriju sagatavot viņus. Viņi ir publiski mums pieejami. Tur ir vesela virkne ļoti nopietnu pasākumu. Tai skaitā visu papildus atlīdzību neizmaksa, visu prēmiju apturēšana, visu papildus piemaksu apturēšana, visu iepirkumu samazināšana, visu avansa maksājumu par iepirkumiem, komandējumu samazināšana, administratīvās izmaksas. Protams, arī ne tie pārāk patīkamākie, mani personīgie pasākumi, kad visādi svētki un visādu tādu lietu aizlikšana. Tas, protams, nav labākais variants, bet, ņemot vērā to, kā mums strauji samazinās ieņēmumi, īpaši decembrī, zinot, ka pagājušā gada decembris bija divas reizes lielāks nekā parasts mēnesis, sastādot 550 miljonus pamatā 230, 240 miljonu vietā, bija skaidrs, ka jāsper ārkārtas soļi. Tas tika izdarīts. Un finanšu ministrs ir tiesīgs, atbilstoši jūsu nobalsotam likumam, pateicoties jums, viņš ir tiesīgs apturēt apropriācijas, ņemot vērā šo te lēmumu, ko uz parlamenta likumu par budžeta finanšu vadību un valdības lēmumu, pieņēma valdība, tai skaitā Finanšu ministrijas izpildījumā.
Tad lūk, faktiski situācija mums ir sekojoša. Ja mēs kaut vienu brīdi tikai matemātiski ekstropolēni (?) to situāciju, kas mums ir budžetā, tā ir viena metode. Bet diez vai viņa ir pareizākā. Tāpēc mēs arī uzdevām ļoti rūpīgi Finanšu ministrijai un Ekonomikas ministrijai sadarboties ar Latvijas Bankas speciālistiem momentāli pārskatīt ieņēmumu prognozes, un pats būtiskākais - kopprodukta attīstības prognozes nākamajā gadā. Ja atcerēsimies, tad mīnus 1% sākumā pāriet no + viena uz vienu, vēl divi, prognozes saskaņot uz septembra mēnesi. Tai skaitā Latvijas Bankai un Latvijas valdībai. Redzot to, ka mums radikāli samazinās ieņēmumi oktobrī, novembrī, un paredzētais ieņēmumu, mēs neredzam nekādas īpašas tendences arī palielinājumā decembrī. Mēs lūdzām šo prognozi pārskatīt.
Vēl pāris skaitļu. Kāpēc mēs ejam uz ārkārtas pasākumiem? Tāpēc, ka mums, ja mēs skatāmies par ieņēmumu sadaļu, mēs skatāmies ieņēmumu kopā, mēs pret plānu, kur mums bija paredzēts 1,5, faktiski 0,05 % pārpalikuma 2008.gadā, mēs neizpildām minimums par 13%. Pie kam diemžēl tendence no tā brīža, kad mēs mainījām budžetu, sākumā bija mīnus 6% jūlijā, augustā - mīnus 7%, septembrī vēl bija stabilizācija - mīnus 6 komats procenti, no 7,7 mīnus 6,9, bet tad oktobrī - mīnus 10, novembrī - mīnus 13. Tai skaitā, ja mēs runājam par nodokļu ieņēmumiem, tad šī bilance arī ir mīnus 2, mīnus 3, mīnus 3, mīnus 4 un mīnus 6. Ja mēs skatāmies atsevišķi nodokļus, tad diemžēl lielākā problēma mums vēl arvien ir pievienotās vērtības nodoklis, par ko es daudz jūsu priekšā, cienījamie deputāti, šeit esmu uzstājies. Mēģināšu arī drusku ekonomiski raksturot šo situāciju. Bet arī šeit, ja mēs sākumā bijām mīnus 2% no plāna, tad mēs tagam esam mīnus 9% no plāna. PVN lielākais nodoklis, kas atstāj vislielāko iespaidu uz mūsu budžeta ieņēmumiem. Mēs esam turpinājuši neapturēt PVN atmaksu gan eksportētājiem, gan tiem, kam ir iesaldēti maksājumi, gan tiem, kam ir nenodoti neizmaksāti objekti, tādējādi atbalstot uzņēmējdarbību, izmaksām divas reizes vairāk PVN mēnesī nekā normālos gados, taču acīmredzot tas ir par maz.
Ja mēs runājam par pārējiem - nenodokļu ieņēmumiem, tad mēs mīnus 17% no plāna, un budžeta maksas ieņēmumi diemžēl arī… nu te gan nav tendence pasliktināties, viņa visu laiku ir mīnus 17% maksas pakalpojumu skaits samazinās. Pirmais iemesls - nekustamo īpašumu reģistrācijas biežums ir stipri mazāks nekā viņš bija agrāk. Tie ir galvenie maksas pakalpojumu ienesošie faktori.
Un ar ārvalstu finanšu palīdzību. Ārvalstu finansu palīdzību mēs esam mīnus 44% no plāna. Šeit ir gan specifika, kas es lūdzu Broka kungu tātad griezties Eiropas Komisijā. Es esmu saņēmis arī oficiālu vēstuli no viņa, ka mēs runājot ar Eiropas Komisiju noteikti saņemsim vēl atmaksu par veciem fondiem vēl plus 36 miljoni, iespējams, eventuāli izdosies šo summu palielināt līdz 60 miljoniem, kas mums uzlabos šo bilanci. Un mēs īpaši skatījām arī Eiropas Fondu apgūšanu, veco astoto, tātad par diviem - sociālo fondu un reģionālo fondu. Vai mēs spēsim visu apgūt… par to, par ko bija parlamentā uztraukums. Es jums varu ziņot, ka aizvakar līdz valdības sēdei tika fiksēts, ka mēs spēsim izpildīt, ņemot vērā arī virssaistības, arī tās saistības mēs spēsim izpildīt tos plānus, kas prasīja apgūt šos līdzekļus līdz šī gada beigām. Pati situācija mums var izvērsties tāda, ka vairāk kā 37 miljonus mums nāksies nofinansēt dēļ tā, ka daļa uzņēmās virssaistības. Institūcijas, kas uzņēmās virssaistības to institūciju vietā, kas teica, ka viņas nevar izpildīt savus projektus… Bet tagad ir tā, ka tiks izpildīti tie projekti un virssaistības… tas nozīmē, ka mēs 2008.gada nobeigsim. Šeit es neredzu īpašas bažas.
Bet mums ir situācija ir tāda, ka mēs varam nesaņemt visas šīs summas, kuras mēs plānojam decembrī. Tas mēs viņas saņemsim janvārī. Beigu beigās situācija būs tikai vai nu decembra vai janvāra jautājumi, ko mēs skatāmies divu gadu kopplāksnē, un nav izšķiroši.
Tagad nedaudz par primārajiem faktoriem. Tāpēc, ka faktiski situācija, kas izsauc šādu te budžeta ciparu samazinājumus, viņa nerodas ne no kurienes. Tas ir primāro faktori iespaids. Un kādi ir primārie faktori?
Mums diemžēl statistika kavē… viņa nevar reaģēt tik ātri. Un tāpēc tie kavējumi ir nopietni, apmēram vēl faktiski pusotrs mēnesis vēl veselā virknē datos, bet viens no iemesliem, ko es jums gribu teikt, ir tas, ko mēs redzam. Ja mums septembra inflācija bija 13 procenti ar pusi… gads pret gadu… tad mazumtirdzniecības apgrozījums faktiskajās cenās mums oktobrī bija 97 procenti pret iepriekšējo gadu. Tas faktiski nozīmē, ka pie 97 procentiem, tas ir mīnus 3 procenti un pie 13 procentu… tātad inflācija pie pakalpojumu un preču realizācijas apjoma samazinājuma ir samazinājusies par 16 procentiem. Tas ir ļoti nopietns samazinājums. Tas ir saistīts ar vairākām lietām. Pats pirmais faktors, kas to izsauca, ir kredīta resursu pārtrauktība. Lielākoties šis apgrozījums mazumtirdzniecībā arī īpaši balstījās uz to, ka vairāk kā četrarpus gadus pieejamais resurss finansu, kas bija gads pret gadu 60, 70 un vairāk procentu, tika nodrošināts no bankas sektora. Lielāko tiesu nekustamie īpaši biznesam, bet arī patēriņš… Jo reāli ir izprast, ka tas nav mūžīgi salikts.
Un tāpēc ir situācijā, ka šie finanšu resursi samazinās, tiek izslēgts viens ļoti nopietns pseidomotors. Lūk, šo te nodokļu ģenerācija. Tāpēc arī, projektējot nākamos gados, viena no metodēm ir nevis interpolēt (?) patlaban rezultātus, bet atgriezties pirmsbuma situācijā, kad nebija iestājoties Eiropas Savienībā bums, kas bija saistīts ar diviem faktoriem - cenu celšanu Eiropas līmenī un iestājoties Eiropas Savienībā ar milzīgas naudas saņemšana no kredīta sektora. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs ieraugām galvenās izmaiņas PVN.
Otrs iemesls, protams, ir tas, ka ir vēl arvien eksports pozitīvs, bet salīdzināmajās cenās viņš ir kaut kur apmēram 10 procenti, tur arī atmaksā PVN atpakaļ… faktiskajās cenās 10, procenti… Salīdzināmajās cenās viņš jau ir tuvu 1,2 procentiem. Tas nozīmē, ka mēs nevaram īpaši teikt, ka eksports mums ir ļoti strauji attīstījies, toties mums ļoti strauji uzlabojas bilance vai imports ir samazināts. Mums vairāk nav naudas aizņemtās, no kā mēs varam importēt īpaši patēriņa preces. Es nezinu, man pat šķiet, ka tas ir zināmā mērā… man, protams, varbūt tā nenāktos teikt, bet ir labāk, ka tas ir ātrāk nekā vēlāk. Pietiek dzīvot uz parāda.
Nu tad, lūk. Tas, ka mēs patlaban modelējot kopprodukta attīstību, ar ko mēs beidzam šogad, ja 4,3 procenti… 4,2 procenti mums ir trešais ceturksnis, tad, protams, ir ļoti grūti pateikt, kā mēs beigsim ceturto ceturksni. Bet, ja mēs beidzam ceturto ceturksni vismaz ar tādu pat rādītāju, kā trešo ceturksni, tad mēs šogad pabeigsim ar mīnus 1,1 procentu. Ja mums ceturtajā ceturksnī kritums būs lielāks, tad kopprodukta kritums varētu būt gandrīz 2 procenti. No turienes ir loģiski, pārskatot situāciju kopumā, mēs runājam par ekonomiku, ir ārkārtīgi svarīgi izprast, uz ko tad mēs varam rēķināties 2009.gadā.
Tāpēc arī, tiekoties ar galvenajiem nodokļu maksātājiem, kas sastāda tikai 11 procentus no mūsu kopprodukta, un tie ir visi mūsu ražotāji… tiek pieņemti ārkārtas lēmumi attiecībā uz procesiem, lai nobremzētu veselu virkni lietas. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums ir vajadzīgs finansiāls atbalsts un palīdzība.
Patreizējā situācijā ne tikai Latvijā, bet praktiski arī visā pasaulē, un it īpaši Eiropas Savienībā ir realitāte sekojoša. Bankas, cenšoties nostabilizēt sevi, cenšoties neriskēt, cenšoties apzināties savu kredīta portfeļa kvalitāti, neriskē izsniegt kredītus industrijām, neriskē izsniegt kredītus reālajā ekonomikā.
Neriskējot izsniegt kredītus reālajā ekonomikā, ka man ziņo visu asociāciju vadītāji un es lūdzu viņus sagatavot savu prognozi. Mani pēdējie dati viņiem ir uz oktobri, kurā parādās kaut cik nelielas pozitīvas tendences būvmateriālos, vēl arvien kokmateriālos kaut nedaudz uzlabojums, bet tas ir zem sarkanās svītras. Neliels uzlabojums apgrozījumā ir pārtikai. es lūdzu viņiem, ko mēs varam sagaidīt no jums līdz marta mēnesim. Man asociācijas noziņoja, tas ir noprotokolēts, bet diemžēl man neviena no asociācijām nevarēja noziņot par to, ka mēs varētu sagaidīt pozitīvus rezultātus – gads pret gadu, ja mēs ņemam martu 2009. gadā – pret 2008.gada martu, nevienu. No turienes ir pilnīgi skaidrs, ka tas pamats, kas ir nodokļu ieņēmums uzņēmēju ienākuma nodoklis, kas ir arī PVN pie realizācijas. Nav nekāda pamata, izejot no šiem te faktiskiem materiāliem, uzskatīt, ka mēs varam sagaidīt kaut kādu minimālāku situāciju, kāda viņa ir patlaban un patlaban viņa mums var būt apmēram mīnus divi procenti.
Ja mēs skatāmies otru sadaļu, kas mums ir pakalpojumu ekonomika, kas ir stipri mazs nodokļu maksātājs, jo pakalpojumu ekonomika ir saistīta ar eksporta operācijām, kur PVN mēs nesaņemam, tur ir ļoti daudz sociālās lietas, jo tur ir daudz darbavietas, bet pakalpojuma sektors pārvadājumi, kravas un tā tālāk, tas nav mūsu lielākais nodokļu maksātājs tajā nozīme, es runāju par uzņēmējdarbības nodokļiem, jo tur situācija faktiski izvēršas sekojoša. Ja mēs vēl otrā ceturksnī redzējām pozitīvas tendences, tad mēs skatāmies, ka tas ziņojums, kas man ir priekšā, ka, ja vēl 2008.gadā (?) kravu apjoms mūsu ostās vēl 10 mēnešos bija 52 miljoni tonnas, kas ir, es runāju fiziskā apjomā, ir viens procents vēl nekā pagājušā gadā. Tad prognoze, kas ir 2008.gadu noslēdzot, ka kravu apjoms varētu tomēr sasniegt mīnus vienu, mīnus 1,8 procentu. Es runāju par fiziskām cenām. Ņemot vērā to, ka arī preču cenas stipri samazinās, īpaši, ja mēs runājam par tām lielākām precēm, ko mēs pārkraujam ogles un veselu virkni izejmateriālus, tad princips kuģniecībā un pārkravājumos, kad pārkravājam likmi, ir saistīti ar pašu produkcijas cenu, īstenosies arī šeit. Un tāpēc prognoze 2009.gadā, ko man speciālisti raksta, ostu pārkāvumos ir vismaz mīnus pieci procenti kopumā. Tas nozīmē, ka tas ekonomiskais pamats, prognozēt kopproduktu un arī budžetu viennozīmīgi saistīts arī ar šādu faktu, pie kam, ja mēs skatījāmies atsevišķi, tad kokmateriālu tirgū mēs varētu sagaidīt 15 – 20 procentu kritumu pārkravāšanā. Konteineru kravā mēs varam prognozēt 5- 8 procentu kritumu. Vienīgais jautājums ir attiecībā par ogļu pārkraušanu, kas ir saistīts ar mazutu un degvielas cenu. Tātad, jo degvielas cena ir mazāka, jo mazāka ir tendence ir pārdot ogles, jo ir lielāk cena, jo ogles ir lielāks konkurents. Šis ir sarežģīts rēķins, es esmu prasījis, lai speciālisti aktualizē datus, taču, ņemot vērā to, ka kopumā primāros datus ņemot, mums nav nekāda pamata uzskatīt, ka tas fakts, kas mums 2008.gadā realizēsies ar mīnus diviem procentiem, ka mums varētu pirmajā gadā palikt… 2009.gadā tā prognoze, kas ir mīnus viens, tad paliek tikai viens – mēģināt noprognozēt, kas absolūti nav vienkārši, kāds tad varētu būt kopprodukta samazinājums 2009.gadā. Un, kas varētu būt galvenie faktori šim te kopprodukta samazināšanas izsaucoši.
Mēs lūdzām, tai skitā arī sakarā ar to, kad uzsākās sarunas ar valūtas fondu, Eiropas kopienu. Paņemiet, lūdzu, šos… (?) Mēs tomēr ļoti lūdzam aktualizēt no mūsu puses, tiekoties ar Valūtas fondu, uzstādījums bija ļoti vienkāršs, mēs vairs neesam tas fonds, kas bija 1990.gadā ar ko padevīgais kalps noslēdza līgumu pirmo reizi, kopā ar toreizējo Bankas prezidentu. Mums pašiem jāveido programmu, viņi sen nāk priekšā ar priekšlasījumiem, viņi priekšā nenāk mums ar saviem uzskatiem. Tiesa gan, pirms es runāju par šīm te prognozēm, es gribu atgādināt kā prognozē mūs citi.
Ja mēs atcerēsimies pavasarī, Valūtas fonds bija vienīgā organizācijas, kas prognozēja gada iznākumu ar mīnusu. Mums bija dažādas reakcijas, mēs tam neticējām un tas ir pilnīgi skaidrs, jo samērā grūti stādīties priekšā tik strauju kritumu, taču, pat aprīlī dati Valūtas fonda, tāpat arī septembrī, 8.septembrī izlaistajā monitoringā par mums. Valūtas fonds plānoja, ka mēs 2008.gadu pabeigsim… nu tas ir septembra dati, valūtas fondu, kad mēs pabeigsim kopproduktu šo Latvijā ar mīnus 0,4 procentiem. Un nākamo gadu ar mīnus 1 procentu.
Iedomājieties, kā divos mēnešos izmainās abpusējās prognozes!
Ja mēs skatāmies arī par budžeta deficītu, tad tā plāns bija, ka mēs pabeigsim ar mīnus 1,1 procentu šogad un mīnus 3,4 nākamajā gadā. Ja mēs skatāmies par Eiropas Savienības pēdējo apgreidoto, kas ir pēdējie dati, septembra prognoze, tad septembra prognozē Eiropas Komisija, kas pietiekami skeptiski ir vienmēr raksturojusi mūsu pēdējos gadus, īpaši ekonomikas pārkaršanas gados ļoti kritiski, noklausījāmies ļoti smagu kritiku par mūsu rīcību tajā laikā, tad faktiski 2008.gada samazinājums tika minēts mīnus 0,8 procenti un 2009. – mīnus 2,7, pie deficīta 2009.gadā, tiesa gan, stipri lielāka – mīnus 5,6 procenti 2009.gadā, mīnus 2,3 šajā gadā.
Tas, ko es runāju ar komisāru, un to, ko runāja finanšu ministrs… Ja mēs redzam šādus te deficīta ciparus, tad atšķirībā no daudzām valstīm, kas var atļauties šādus deficītus, mūsu valstij nav pietiekami daudz resursu, lai mēs varētu šādu deficītu nofinansēt. Un šo deficītu nofinansēt mēs varam faktiski, tikai izlaižot iekšējo vai ārējo parādu vai paceļot nodokļus, vai samazinot izdevumus, ar ko mēs arī centīsimies jūs tagad iepazīstināt, kādus soļus tad mēs domājam spert. Tas nozīmē… Patlaban mēs esam tajā situācijā, ka mēs mēģinām saskaņot pamatrādītājus. Un tie pamatrādītāji, cienījamie deputāti, rezultējas vienā lietā. Tā lieta ir sekojoša, ka pēc veselas virknes aplēšu situācija, kāda ir, ka mēs 2005. … 2009.gadā mums ir jāpieļauj, ka mums kopprodukts samazināsies par 5 procentiem. Galvenais iemesls 5 procentu samazinājumam ir banku izsniegto kredītu apjoma samazinājums. Ja mēs vēl, runājot par iepriekšējiem gadiem… Runājot par iepriekšējiem gadiem, kredīta atlikuma izmaiņas mums bija 34 procenti 2007.gadā pret 2006.gadu, 13 procenti – 2008. pret 2007.gadu. Tad situācija, kāda ir tagad… izskatās, ka mums ir kopumā mīnus 5,4 procenti, tātad kredītu apjoms samazināsies faktiskajās cenās par 5,4 procentiem, un mājsaimniecībām tas samazināsies vēl straujāk – par mīnus 11 procentiem. Mēs prasījām, lai Latvijas Banka apstiprina šādus datus. Viņa atbild apstiprinoši. Tas faktiski nozīmē tikai to, kā es teicu sākumā: bankas atturēsies izsniegt kredītus, … (?) bankas nodarbojas ar savu portfeļu pārskatīšanu, lielākā daļā pārslēdzot savus līgumus, cenšoties noskaidrot, kāda ir šī kredītportfeļa kvalitāte, izejot no tiem gadiem, kad kredīti tika izsniegti ar milzīgu tempu, gads pret gadu.
Tikko šis te procents ir tik mazs, momentāli tas atstāj iespaidu uz trim faktoriem: uz privāto patēriņu, kur, mēs lēšam, ir vismaz 11,3 procenti pret 13 procentiem pozitīviem 2007.gadā, un momentāli arī investīciju veidošana. Jo banku kredīts ir saistīts ar uzņēmējdarbību, kas pēc tam izvēršas arī investīcijās. Un šeit mēs uzskatām, ka diemžēl kopējā kapitāla vienošana mums varētu būt līdz pat mīnus 20 procentiem. Šie cipari vēl arvien tiek saskaņoti. Bet situācija ir sekojoša, ka galvenais pamatojums… šeit nav lineāra sakarība starp kopproduktu un budžeta veidošanos, un tomēr… Galvenie pamatpieņēmumi ir sekojoši, ka ir vājš ārējs pieprasījums, kas nāk kā papildus faktors klāt, jo tajās mūsu galvenajās eksporta zemēs, uz kurieni mēs eksportējam, tajā skaitā Lietuva, Igaunija, Krievija, Zviedrija, Vācija, visās viņu prognozēs ir sagaidāmi negatīvi cipari. Līdz ar to nāk mūsu iekšējam pieprasījumam, kas ir samazināts dēļ tā, ka vairs nedod bankas naudu viegli, mums nāk vēl klāt samazinājums ārpusē. Tas ir viens. Jo kopumā Eiropas Komisija sāk pamazām pārvērtēt savu 0,2 pozitīvo prognozi uz negatīvu, un pēdējie dati, ko sniedz Lietuvas jaunā valdība, ir negatīvi viennozīmīgi. Tiesa gan, tur ir korekcija uz Ignalinas un Mažeiķu rūpnīcas darbības kā atsevišķiem kopproduktu veidojošiem faktoriem, un tomēr negatīva. Tas pats arī ir uz Igauniju.
Un tāpēc faktiski vienīgais pozitīvais moments, kas mums te parādās, ir inflācijas straujš kritums un disinflācijas (?) temps. Taču šis disinflācijas temps, ko mēs kopā plānojam, ir apmēram 5 procenti sarunās ar Starptautisko Valūtas fondu, ir sekojošs, ka viņš izraisa vienu citu ļoti nepatīkamu lietu. Viena lieta ir tā, ko sauc par deflāciju, bet otra lieta ir tas, ka mēs patlaban gatavojamies ļoti nopietni bezdarba skaita pieaugumam. Jūs esat, deputāti, nobalsojuši 25 miljonu rezervi attiecībā uz pieaugumu līdz 8 procentiem,
bezdarba – no 5,8 ja nemaldos, tie ir 25 miljoni papildus, Ja mums bezdarbs pārsniegs vēl lielāku ciparu, tad mēs runājām ar Labklājības ministrijas speciālistiem, tad būs vienīgais postenis, kur mums nāksies meklēt papildus resursus. Arī Valūtas fonda sarunās jautājums par bezdarbu, ir ļoti svarīgs un te netiek uzskatīts, ka varētu vienkārši vai nu samazināt pabalstus, vai saīsināt pabalstus. Starp citu, mūsu pabalstu lielums, rūpīgi iepazīstot, nav ne pats garākais, ne pats lielākais. Taču visu noteiks mūsu finanšu iespējas.
Tātad. Es tikt tiešām varu pateikt tikai to, ka tie cipari, kas patlaban skaņojas. Jo tos gara ciparus es tik tiešām lūgtu jūs tad noklausīties. Mēs esam sagatavojuši ekonomikas stabilizācijas programmas projektu, kuru mēs patlaban skaņojam ar Valūtas Fondu. Pamats šajā stabilizācijas programmā ir ievaddaļa, kurā mēs fiksējam ekonomikas izaugsmes apstāšanos, samazināšanos, finanšu resursu tirgus nestabilitāti, sastingumu, ekonomiskos apstākļos problēmas nofinansēt no iepriekš izveidotās politikas īstenošanas, iepriekš izveidotās politikas nofinansēt veselu virkni mūsu uzdevumus. Un jautājumu arī – kā nepieņemot straujus mērus, sākt tiktu apdraudēta mūsu sociālā sfēra. Tāpēc ir nepieciešama neatliekama rīcība, lai novērstu visus šos procesus. Un tāpēc tas, ko mēs liekam priekšā mūsu programmai – monetārā politika, kurā mēs ļoti strikti kopā ar Latvijas Banku pastāvam uz to, kas mums ir galvenais kritērijs, galvenais. Mēs – valdība – esam gatavi, liekot galvu uz bluķa, nākt pie jums ar ļoti nopietniem samazinājumiem, kam mēs neesam gatavi, tāpat kā Latvijas Banka – piekrist kaut kādām izmaiņām mūsu lata piesaistei eiro. Tāpēc mūsu monetārās politikas galvenās problēmas sastāvdaļā ir skaidri rakstīts – Latvijas Banka turpinās nodrošināt fiksētu Latvijas piesaisti kursu 1 eiro – 0,70284 lati, nodrošinot lata – eiro svārstības 1% apjomā. Lai nebūtu arī nekādas diskusijas, mēs visu laiku ar Latvijas Bankas prezidentu apmaināmies un līdz šim brīdim šis koridors tiek izturēts. Neskatoties uz visiem satricinājumiem, kurus mēs esam piedzīvojuši sākot no oktobra beigām. Tas nozīmē – Latvijas Banka arī turpinās sekot ekonomikas attīstības procesiem, būs gatava lietot obligātās rezerves prasības, monetārās politikas realizēšanas rīki, kad tas būs nepieciešams. Ministru kabinets, atbildīgās Valsts pārvaldes institūcijas veiks visus nepieciešamos soļus, lai izpildītu Māstrihtas konverģences kritērijus, un nodrošināt eiro ieviešanu iespējami ātri – ne vēlāk kā 2012.gadā. Tie ir pamatprincipi monetārā politikā.
Tālāk mēs runājam par fiskālās politikas sadaļām, kas vēl ir precizējamas. Un tāpēc man ir samērā grūti jums nosaukt skaitļus. Varbūt, ka finanšu ministrs to veiks. Bet katrā ziņā šeit diemžēl, cienījamie deputāti, mēs esam maksimāli mēģinājuši darīt divas lietas – pie šīs straujās ekonomikas, stimulēt ekonomiku, tas nozīmē – negriezt tos pasūtījumus, tos valsts pasūtījuma izvietojumus, ko mēs plānojam kā stimulēšanas faktoru. Mēs vēl arvien uz 1.novembri attiecībā par valsts pasūtījumu pret plānu bijām 2,5%. Decembrī viņš beigsies. Mēs esam uz budžeta. Bet reāli mēs esam izdarījuši to, ko mēs varējām. Diemžēl mēs nevaram nobremzēt ekonomikas kritumu tik strauji. tāpēc faktiski budžeta samazinājums tagad ies pret 2008.gada faktu. Lielos ciparos, lielos ciparos, orientējoši, lai deputāti izprastu, par ko iet runa, ņemot vērā, ka ja pieci, fakts, ka mēs ar Valūtas fondu esam vienojušies, ka būs 5% samazinājums kopproduktā, un diez vai mums izdosies pat pie 5% samazinājuma izturēt 3% deficītu, patlaban vēl tiek precizēts deficīta apjoms. Tas varētu būt tuvu 4%. Mums būs jāsamazina kopumā palielinot ieņēmumus un samazinot izdevumus ciparu, kas ir tuvu 700 miljoniem. 700 miljoniem! Tas, ja mums izdosies, mēs nāksim priekšā 100 miljonus palielināt ieņēmumu daļā, un mums būs ļoti samērā nežēlīgs plāns. Es pieļauju, ka tas būs ļoti smagi debatējams. Pamatā tas ir saistīts ar nodokļiem, kas neskar tieši uzņēmējus. Ja būs patēriņa nodokļi attiecībā uz pazeminātām PVN likmēm. Mums, paldies Dievam, atšķirībā no Lietuvas nav, nevajadzēs celt likmes pārtikas produktiem, kas jau mums ir 18%, ar ko ir daudz sāpīgāk nodarboties. taču veselai virknei pozīciju, kas tiks liktas priekšā. Tas ir faktiski vienīgais fiskālais elements, ko mēs varētu piemērot, ja mēs negribam celt tos nodokļus, kas mums neko nedos, tikai samazinājumu. Tai skaitā PVN samazinātās likmes. Valdība ļoti rūpīgi izskatīja arī iespēju vispār PVN likmi pazemināt
Kā ziniet, Lietuvas valdība pieņēma aizvakar lēmumu 19 procentus palielināt no 18, taču pagaidām sarunās ar Valūtas fondu šāds variants nav kā pirmais. Tātad PVN likmes.
Otrs. Akcīzes nodoklis degvielai. Arī citām precēm. Tas attiecas uz ieņēmumu daļu.
Kas attiecas uz izdevumu daļu, tad faktiski tie ir apmēram, kā jau es teicu, 600 miljoni. Mums nav daudzas iespējas. Kā es jau teicu, šis te budžets izdevumu daļā ir principā sakrītošs ar patlaban esošo, 2009.gada budžets ar šo. Sociālais budžets pieaug par 330 miljoniem, taču tur 140 miljoni šajā pieaugumā ir tikai tie, kas mums ir jāmaksā, lai mēs nesamazinātu cilvēkiem pensijas, pabalstus. To mēs darīt nevarēsim un nedarīsim. Tas nozīmē, ka, ja mēs to nedarām, tad mums ir jāmazina citi par sliktu. Un valdība nāks ar šiem priekšlikumiem. Konkrēti.
Mēs pieņemsim lēmumu pirmdien. Viņš būs sadalīts resoru ziņā. Ko es lūdzu? Mēs esam politiska (?) valdība. Parlamentā pārstāvētas partijas. Es būtu ļoti pateicīgs: a) opozīcijai ar visu savi nesaudzīgo kritiku mēģināt arī nākt ar saviem priekšlikumiem, ja viņi redz citādas budžeta izmaiņas iespējas… lūdzu. Ir pilnīgi skaidrs, ka mums pēdējie lēmumi par valsts pārvaldi, kas ir jau pieņemti fiskāli, tas ir 40 miljoni vēl paredzēts samazināt… Baidos, ka nāksies viņus palielināt daudz vairāk. Tas nozīmē, ka jautājumi par prēmijām, par piemaksām tiks noņemti nost pilnībā. Pilnībā. Mēs uzskatām, ka ir daudz svarīgāk šajos apstākļos cilvēkiem saglabāt darba vietas un darba algu, nekā cīnīties par visādiem vēl papildus maksājumiem uz tā rēķina, ka vesela virkne cilvēku tiks atbrīvoti un viņi nonāks turpat Labklājības ministrijas attiecīgajā Nodarbinātības aģentūras budžetā un saņems fiskāli praktiski to pašu naudu. Tas ir viens.
Līdz ar to faktiski diskusijas vairs nav par šo jautājumu. Valdības ziņā vairs vispār nav par šo diskusiju.
Kas attiecas uz tādām nepatīkamām sfērām kā izglītība, kā veselība, kā aizsardzība, kā ceļi, kā zemkopība… es jums nosaukšu ciparu, tie ir 600 miljoni. Tie ir nopietni cipari. Mēs rēķinām 600 miljonus. No 4 miljardiem tas ir ar Dieva palīgu apmēram 11 procenti, ja ne 12… ja būs jāsamazina. Ja mēs to neveicam, šis ir tas brīdis, kad es to varu teikt, mēs saskarsimies ar maksājumu grūtībām marta mēnesī. Marta mēnesī.
Cienījamie deputāti! Valdība nāks ar konkrēto programmu 19.decembrī, ja būs iespējams, ātrāk, tas ir svarīgi, kā mums izdosies pabeigt sarunas.
Cienījamie deputāti! Mēs jau tagad izstrādājam visas izmaiņas konkrētos normatīvajos aktos, es lūdzu jūsu atbalstu šajā ļoti nopietnajā, pietiekoši kritiskajā brīdī Latvijas valstij.
Paldies.